vecums priekš grūtniecības

es domaju, ka pa agru berns ir uzreiz pec vidusskolas(jo parasti jau visi grib stuet) vai vidusskolas klasites staigat ar lielu vederu ir tapat ka but klaunam cirka. zinu to, jo mums klase bija meitene, kas dzemdeja 9. klase, bet cita vidusskola staigaja ar punci. lieki piebilst, ka vinas tika aprunatas, t.i no serijas-kurs tad ir berna tevs, kads tusa meitenes sagrabusas(tada vecuma meitenem nav viru vel), ak dievs-vina savu nakoni ir sabojajusi utt. zel.

pec tam es uzskatu, ka nav par agru. vienigi busi jauna mamma savam bernam, kamer citas izvelas tik ap 30 to visu sakt veidot.

Manuprāt, tas ir katrai sievietei individuāli. Man, piemēram, ir 22 un lai arī ir viss no Tava minētā-izglītība, darbs utml, es nejūtos gatava bērnam ne fiziski, ne psiholoģiski. Neesmu vēl gatava uzņemties atbildību par bērniņu. Protams, tas nemaina apstākli, ka bērniņu vēlos, bet es domāju, ka man labākais vecums bērniņam varētu būt 25-26. Cita jau 18 gados spēj būt lieliska māmiņa:)

15 ir par agru nevis 22

Fizioloģiski sieviete 22 gados jau ir nobriedusi, lai iznēsātu.. tātad arī audzinātu bērnu :)

Te daudzām ir uzskats,ka vispirms nāk skolas, augstskolas, ballītes, dzīve un tikai tad bērni, kad reāli jau tuvojas 30 gadi un varēs piedzemdēt labi ja 1 bērnu. Pēc tam uz 35 nākamo? Vai uz 40 vēl? No cik gadiem sākas riska grupa?
Mana daktere teica,ka no 30 gadiem sāk skatīsies jau un rūpīgi pārbaudīt vai bērniņš ir tiešām vesels.
Es gan uzskatu,ka ar bērnu dzīve nebeidzas. Var taču iznēsāt, izaudzināt, izauklēt, palaist bērnu dāzā un tupināt savas augstskolas un karjeru, zinot ,ka bērniņš tik tiešām ir vesels, jo dzimis līdz tiem 30.

Te vēl viena meitene ,laikam 3. lapā šausminājās, ka drauga mamma viņa brāli dzemdējusi 19 gados. Tajos laikos tas bija normāli, man tā škiet.
Es arī mammai piedzimu 19 gados, viņai tad bija vidējā profesionālā pabeigta. Un kāda vaina? Mamma vēl tagad ir slaida un skaista un neviens nepateiks, ka viņa tūlīt būs vecmāmiņa.

Arī es tagad, gaidot bērniņu, dažreiz paraudu par to,ka šķiet, ka neesmu gatava, bet pēc tam atmetu visas stulbās domas un priecājos par to,ka mans bērniņš ir vesels, ka visas analīzes ir perfektas un ka mazais ir ļoti aktīvs. Un tā ir liela,liela laime man un manai otrai pusītei. Es zinu un saprotu,ka būs grūti, bet esmu spēcīga un tikšu galā ar to.
Kā arī varu pieminēt,ka ballītes tāpat mani nekad nav aizrāvušas. Man pietika 2 gadus paballēties un viss, sapratu,ka tas mani tik ļoti nemaz nesaista.

Tā kā, es domāju, tad ,kad Dievs iedod bērniņu, tad arī esi gatava.

Āāā ,par savu pirmo rindkopa, es negribēju ar to nevienam neko pārmest vai teikt ,ka tas ir nepareizi. Katrs savu dzīvi dzīvo tā ,kā uzskata par pareizu. Es nemetos nosodīt kādu. ;)

Nezinu, ja vēlies būt mājsaimniece un, ja pati nevēlies sevi pilnveidot, tad uz priekšu!
Bet nē, man neliekas 22 gadi normāls vecums bērniem!

Viss atkarīgs no cilvēka. Man 22 gados bija visa pasaule vaļā, jūra līdz ceļiem un vējš galvā. Kāds vēl bērns? Tagad man tuvojas 26, bet es joprojām neredzu vietu bērnam savā dzīvē. Pilnīgi pieļauju, ja man bērns būs, tad ap kādiem 30 gadiem.
Bērns ierobežo, bērns nozīmē atteikties no daudz kā. Tad, kad pāris ir gatavs ziedot savas vēlmes, lai rūpētos, tad arī ir tam gatavi.

mans noverojums, palasot sis 5lpp ar komentariem:
1. sievietes, kuras kategoriski brec, ka sis vecums ir daudz par agru berniem, atdzist, ka ari savos pie 30 gadiem lielaja vecuma nejutas gatavas. ir tadi cilveki, kuri nav raditi berniem un nekad nebus, neatkarigi no vecuma.
2. daudzas seit ir tadas tusetajas. jo ko gan sis meitenes saprot ar vardu izklaide?? tusini, balites, klubini, alko! man izklaides ir kino, teatris, muzejs, ritenbrauksana, pikniks un atputa pie dabas ar gimeni. neredzu seit iemeslu kapec, lai berns ari nepiedalitos manas izklaides?

Piekrītu Martas komentāra pirmajam punktam. Es savos 28 vēl nejūtos gatava, kur nu vēl 22?? Subjektīvi es gribu padzīvot sev un baudīt dzīvi līdz 30, bet tā vidējais optimālais vecums man šķiet 25.

Kā man riebjas uzskats, ka ar bērnu dzīve beidzas, paliec norakstīta kā mājsaimniece, ne darbu atradīsi, ne vairs varēsi mācīties, ne ceļot, atpūsties, izklaidēties, bērns ierobežo, bērna dēļ nevar to, šito un vēl nez ko. Muļķības!

Esmu dzirdējusi no ārstiem tādu terminu kā "vecdzemdētāja" - tas bija par sievietēm, kurām pāri 26 gadiem.

Izklausās no Padomju laika aizkavējies relikts. Laiks iet, viss mainās.

Vecumam nav nozīmes. Nozīme ir tam vai tu vēlies bērnu kā tādu un vai varēsi par bērnu attiecīgi parūpēties arī bez vecvecāku un vīrieša palīdzības. Ja pilnīgi viena to esi spējīga izdarīt (kaut vai teorētiski), tad bērnam esi gatava.

Principā- kā pati jūties, vai esi gatava uzņemties ilgstošu atbildību turpmākās dzīves garumā! ;) Vecumam nav nozīmes, bet neatbalstu tās, kuras taisa līdz 20 gadiem, kā arī tās, kurām 30 gados vēl neviena bērna nav. Ja tev pašai šķiet, ka jā- esi gatava, tad, lai veicas! ;)
Pašai ir 23 un gaidu plānoti pirmo ;)

Par tusēšanos...manuprāt, suns vai kaķis vai trusis vairāk piesaista pie mājām, nekā bērns. Bērnu var iedot pieskatīt omītei vai auklītei, bet kā ar to 4kājaino draugu?! Ne visi dzīvnieki ir tik vienkārši pārvadājami starp mājām...

Tu vispār savam potenciālam bērna tēvam esi jautājusi ,ko viņš vēlās?
Daudzas sievietes vīriešus nostāda fakta priekšā un paziņo ,ka būs bērns un lai tagad draugs sadzīvo ar to domu patik viņam vai nē.
Manuprāt,bērnam ir jābūt kopīgi plānotam.Lai arī vīrietis gribētu ne tikai sieviete.

Par to Ances pieminēto, ka izteikties šādās lietās vajag mammām.. Īsti nepiekritīšu. Es zinu sievietes, kas, kad viņām nebija bērnu, acīmredzami jau bija gatavas uzņemties šādu atbildību, jau tajā laikā (kad viņām vel nebija pat otru pušu), teica - ja būs lemts, bērnu paturēs jebkādā veidā, pat, ja jāaudzina vienām būs. Jo viņas bērnus gribēja, kopš viņas atceros un šobrīd cauri sienai izies, lai rūpētos par bērniem (ģimene pirmajā vieta vienmēr un visur), un viņas ir jaunas mammas, ap 22 gadi un agrāk pat. Tagad jau bērni palieli.
Es atļaušos pateikt, ka arī spēju spriest par gatavību/negatavību, jo par 70 % ( ja tā var izteikties) zinu, ka neesmu gatava un nespēju iedomāties vecumu, kad būtu. Tā, manās acīs, ir liela ziedošanās, laikam lielākā no visām..
Un varbūt manas prasības ir pārāk augstas, bet, manuprāt, liela dala nav bijuši gatava būt vecāki. NAv pietiekošas atbildības sajūtas, nav pietiekami aprūpēti bērni, nav labs piemērs bērnam. Es zinu, ka šīs lietas ir pirmās, ko izvērtētu, gadījumā, ja - vai to visu varu nodrošināt, un tikai tad domātu, ko darīt..

Ja man būtu normālas, stabilas attiecības ar perspektīvu apprecēties, tad vispirms apprecētos un tad domātu par mazuli

Manas domas!
Man pašai bija 22, kad piedzima mazais. Vai bija par agru? Jā, bija, jo nebijām to nedz plānojuši, nedz gribējuši. Tā nu sanāca. Abi bijām bez darba un ar nestabilu dzīvesvietu. Tā nu arī pagāja mana grūtniecība - satraukumos par mūsu jauno mājvietu un finansēm. Taču tagad viss ir labi un +/- nostabilizējies. Es nekad nemainītu sava bērna piedzimšanu pret neko citu, taču negribētu otrreiz piedzīvot tos satraukumus. Joprojām uzskatu, ka esmu jauna un iekšēji jūtos uz 19.

visi te tikai par vecumiem..bet ko darīt cilvekam, kuram 22 gados nebija normālu stabilu attiecību, bet tās ir 30 gados? dzemdēt 20 gados no kura pagadās?

Diez vai,ka sieviete,kurai nav otras pusītes ,pūlētos palikt stāvoklī no vienalga kura vīrieša.