Zinu, ka šeit ir ne viena vien meitene, kura strādā skolā.
Kad stājos universitātē, šķita, ka izvēlētā profesija nu galīgi nav man. Bet paliku, jo nezināju, ko gribu. Pēc pirmās prakses vēl joprojām domāju, ka šis nu nav ceļš, ko gribu iet. Otrajā praksē man bija stipra aizmugure, kas iedrošināja. Tad jau likās - ja nu kas, varbūt arī varētu. Jāpabeidz.
Zinu, ko nozīmē strādāt skolā. Pati esmu skolotājas meita. Mamma apprecējās uzreiz pēc vidusskolas, izaudzinājusi mani un brāli, nopirkusi māju. Skatos un priecājos, cik garīgi stipra sieviete viņa ir, lai gan dažreiz mums ģimenē pietrūkst emociju.
Ja paveiksies, pie diploma tikšu. Un ir visai liela iespēja tikt arī atbilstoša darba. Un te sākas manas (varbūt iedomātās) sāpes.
Šobrīd man nav attiecību. Dzīvoju pie vecākiem. Lai gan uz lielu slodzi neparakstos savā pirmajā mācību gadā, man bail kaut ko palaist garām. Mani priecē, ka būšu vietā, kur vēlos, respektīvi, mājās. Bet ir sajūta, ka dzīve apstāsies. Skolotāja - tas tomēr ir zināms statuss, it sevišķi mazpilsētā. Publiskas ballītes paliks pagātnē, smēķēt varēšu tikai piemājas krūmos. :D Lai gan būtu tikai 14 ejamās stundas, ir sajūta, ka nebūs laika pie vīra tikt. Ka apstāšos vienā punktā... Man patīk stabilitāte, neciešu pārmaiņas, bet šķiet, ka tomēr neredzēšu vairs neko jaunu. Un vispār - kurš precēs učeni? :D Bet, nē, uzsvars nav uz to vīra neesamību, bet uz to palikšanu kaut kādā noteiktā posmā.
Fū, nolaidu tvaiku.
Nomieriniet, lūdzu, kaut mazliet.
1908
