Šobrīd esmu nesaprotamā situācijā. Man ir attiecības nedaudz ilgāk kā 3 gadus. Sākumā attiecības ar vīrieti bija tādas, ka mīlēju es viņu vairāk kā viņš mani, jeb viņš mani nemīlēja, to arī lika saprast, lika nelolot cerības, ka mūsu attiecības izveidosies par kaut ko vairāk, mēs strīdējāmies, viņš pacēla balsi, bieži nerēķinājās ar manām sajūtām, tomēr bijām kopā, lai gan ļoti daudz man darīja pāri. Pēdējā laikā es atskārtu, ka nezinu vai viņu vairs mīlu, man nav vēlmes pēc seksuālām attiecībām, neizjūtu nekādu baudu no tā, tomēr esmu ļoti pieķērusies viņam, un viņš man arī, bet problēma ir tajā, ka neredzu mums kopīgu nākotni, ar draugiem, kolēģiem paziņām runājot par bērniem un ģimeni, atbildu, ka man nav īstā cilvēka blakus, un tas ir tāpēc, ka mans vīrietis tā teica sākumā, lika man to pieņemt, un esmu to pieņēmusi, bet tagad redzu, ka viņš ir mani iemīlējis, bet mana mīlestība izgaist. Meitenes, ko lai es daru, raudu, jo gribas mīlēt šo cilvēku, gribas tās sajūtas atpakaļ, bet es nespēju saviem spēkiem, iet laiks un aizvien vairāk saprotu, ka manas sajūtas ir pieradums, ka nezinu kā ir būt ar citu vīrieti.
2288
