Čau, meitenes. Atkal es ar saviem eksistenciālajiem jautājumiem.
Problēma sekojoša:
Mana tuvākā un senākā draudzene šovasar taisās precēties.
Itkā, nekādas problēmas. Bet viņi strīdās, viņai nemirdz acis un viņa pati šaubās, vilcinās, cer, ka pēc kāzām paliks labāk (viņi tak tikai ap šo laiku vispār ir kādu gadu kopā, un jau tik daudz problēmu)... Viņi pat vēl nedzīvo kopā.
Man tas puisis nepatīk. Varbūt esmu overprotective, bet viņa var labāk. Viņš uzvedas, kā bērns.
Tā dilemma, ar ko mokos .. man šķiet, ka viņa pieļauj milzīgu kļūdu. Es noskatos, neko nesaku, priecājos līdzi, staigājam pa kāzu saloniem un meklējam viņai kleitu, bet es nespēju līdz galam priecāties, ja es redzu, ka viņa nepriecājas. Es taču viņu pazīstu .. mirkļos, kad viņa man cenšas ieskaidrot, ka viss taču esot kārtībā, es tam neticu un, šķiet, viņa arī ne.
Līdz šim neko neesmu teikusi, bet, jo tuvāk nāk tas kāzu datums, jo vairāk .. Es uztraucos. Viņa ir viens no maniem tuvākajiem draugiem un es tiešām gribu, lai viņa ir laimīga - bet varbūt es kļūdos un viņa ir superpriecīga un tiešām, tiešām grib to džeku precēt.
Ko darītu Jūs? Turpinātu klusēt, vai tomēr pateikt viņai visu, ko par to situāciju domāju? Viņa man reiz atstāstīja, pāris mēn. atpakaļ, ka esot viņam atzinusies, ka grib turpināt attiecības, bet vēl nav gatava kāzām. Uz ko džeks esot atbildējis, ka, nu, sorry, bet es gan gribu Tevi tagad precēt.
Varbūt kaut kas ir mainījies, bet man šķiet, ka viņa tur ir iepinusies un pati ir pārāk apjukusi, lai izrāptos laukā. Viņu defaultā var viegli uz visu ko pierunāt un viņa neprot pateikt nē.
Ai, es tak zinu, ka tā ir viņas dzīve, viņas mācība, utt, bet uztraucos vienalga. Es neesmu skaudīga pēc dabas, es tiešām gribu, lai viņa ir laimīga (un pa savam, nevis pa manam), un, ja es redzētu, ka viņa ir priecīga, es taču neko neteiktu, lai vai kāds tas džeks. Bet es neredzu to prieku.
Ko Jūs darītu manā vietā? :D