Strīds

Manuprāt, nekādas pauzes nav vajadzīgas. Problēmas jārisina kopā, nevis katram atsevišķi "pauzējot". Bet nu jāskatās katru reizi pēc situācijas, kā reaģēt, ko teikt. Par ko sakasījāties?

Ir bijušas reizes, kad gandrīz nedēļu nerunājam. Parasti notiek kaut kas, kas liek uzsākt sarunu - kāds kopīgs pasākums, pēkšņi radusies problēma un tamlīdzīgi. Un pa no klusēšanas nedēļu visbiežāk jau ir aizmirsies strīda iemesls.

pauze attiecībās, manā skatījumā, ir beigu sākums.

Neesam strīdējušies.
Bet kad ar kādu strīdos, ātri gribas salīgt mieru :) tāpēc tādas nerunāšanas kaut dienu neeksistē.

Jo ilgāk klusē, jo grūtāk to izrunāt, taču no tā problēma nepazūd. Mums paiet diena, citreiz dažas stundas. Sen gan neesam strīdējušies.

Es arī līdz šim vienmēr uzskatīju, ka pauze nu attiecībās neder. Bet šobrīd ir tā, ka es esmu tā, kura domā par pauzi, bet nezinu.. varbūt sakāpinātas emocijas man ir.
Nedēļa man liekas baigi daudz, jo viena diena nerunājot man ir pārbaudījums. Bet lieta tāda, ka principā mēs runājam viens ar otru, bet neviens negrib piekāpties un katrs par savu viedokli pastāv.

Strīda iemesls vispār ir muļķīgs, varbūt arī nav.. bet negribu publiski rakstīt par to, ja kādai patīk uzklausīt un dot padomu, tad vēstulē var uzrakstīt un izstāstīšu visu savu sāpi :)

Es tāds cilvēks, kas ilgi nespēj dusmoties. Man ļoti ātri pāriet, tāpēc strīdos ātri salabstu ar savu sievieti, un parasti pēc manas iniciatīvas. Tomēr, ja esmu kaut ko nolēmis, un skaidri zinu, ka tas ir tas, ko es vēlos, un esmu pārliecināts, ka tas ir pareizais situācijas risinājums - nekāda piekāpšanās nebūs! Būs vai nu "my way", vai "no way" ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kompromiss sadzīvē ir liela māksla. Nezinu gan, par ko Jūs saķērāties, bet noteikti, ka situāciju var atrisināt abiem pieņemamā veidā. Sliktākajā gadījumā - piekāpies, bet prasi no viņa kaut ko, ko Tu vēlies, bet viņš neatbalsta. Ne velti ir teiciens - Gudrākais piekāpjas :D

Un nav ko emocijas bārstīt strīdu laikā! Tas nāk tikai par sliktu abiem un attiecībam. Normāli apsēžaties un izrunājat visu kā pieaugušajiem pieklājas. Pabļaustīties var par sīkumiem, pa nopietnām lietām jārunā nopietni.

no sākuma jāizdomā, kurš, kā teikt, bija vainīgs pie tā strīda.reizēm jau abi divi, bet tomēr tas ir kāda darbības/bezdarbības rezultāts.
tu saki, ka atvainoties nevēlies, bet tomēr tu par to iedomājies. tu nekad neatvainojies vai vnk uzskati, ka šajā situācijā vainīgs bija vīrietis?
ir jāizšķir lietas, par kurām vsp ir vērts strīdēties un par kurām nē. ja tie ir kkādi pasaules uzskati, lai tie ir katram savi, bet strīdi par ikdienas dzīvi, pienākumiem un tml. ir jārisina.
tev palika atmiņā tikai strīds, bet padomā, pie kā tu varētu piekāpties un kam tu piedāvātu piekāpties vīrietim. strīds jau noteikti ir bijis par kaut ko. vari droši man uzrakstīt vēstuli :)

Man svarīgi strīdu atrsināt uzreiz, nu vismaz līdz gulētiešanai, jo savādāk normāli nevaru pagulēt un pārējais laiks arī sačakarēts, līdz izlīgšanas brīdim. Pauzes nav - tādas tikai sačakarē vēl vairāk visu, vismaz manā skatījumā.

Nu mēs nekad nonākuši tik tālu, ka jākravā mantas. Jā, ir strīdi, jo esam individuālas personības, kuriem nesakrīt viedokļi, bet jāmeklē kompromiss, ja vēlas būt kopā.
'Bet tādi klusēšanas periodi mums nav - es nemāku klusēt. Man patīk runāt.

Par pauzi attiecībās - nav tādi bijusi, bet man liekas, ka tās tad ir beigas.

Es atvainojos, bet kaut gan.. laikam šajā lietā kaut kas nav, jo viņš bieži vien man pārmet to, ka es visā vainoju viņu, bet man tā nebūt neliekas! Taču saka, ka dūmu bez uguns nav, tā kā gan jau kripatiņa ir taisnība, tikai nespēju to saprast.
Bet šajā strīdā, es jau atvainojos par lietām, kurām jutos vainīga, bet par galveno iemeslu - nē, es nejūtos vainīga, tāpēc arī nemaz negribu atvainoties. Man nav grūti atvainoties, ja zinu un apzinos savu vainu, bet bez iemesla es nemēdzu atvainoties.

piekrītu, ka pauze attiecībās ir beigu sākums

nu, ja viņam šķiet, ka tu visu laiku pārmet kko, piedod, bet tā visticamāk arī ir. varbūt tu nemāki sa'vādāk izpaust savas vēlmes, lai viņš kko izdarītu. lai cik banāli nebūtu, bet nu piemēram, nenomazgāti trauki. tu tīri visu māju, bet viņš pat tos nevar nomazgāt. tu piemēram sāc teikt, ka nu, jā, ka tu visu tīri, bet viņš neko nedara, nepalīdz utt. bet vnk varbūt palūdz mīļi- vai tu varēsi man palīdzēt nomazgāt traukus?
varbūt es nošāvu greizi ar šo piemēru un jums bija pavisam cita rakstura strīds, bet es ceru, ka uztvēri manu domu :)

piekrītu, ka pauze attiecībās ir beigu sākums

++

Ne vienmēr piedošanu lūdz tas kurš ir vainīgs, bet tas kam vairāk rūp attiecības :)

Sany - Šis nebūs tas gadījums, es nudien neko tādu nepārmetu. Drīzāk viņš ir tas, kurš mēdz man kaut ko pārmest, bet es vienkārši parasti dusmojos par pateiktiem asiem vārdiem, situāciju vai ko tādu. Nu un kā lai nevaino, par to ka ko asāku man pateicis? NU neredzu tur nekādu manu vainu un viss :D

weee - Man liekas pagalam muļķīgi, atvainoties, lai tikai viss būtu labi.. kaut gan ne pie kā nejūties vainīgs. Atvainošanās manās acīs jau ir nožēla par padarītu, savas vainas apzināšana.

zini...mīlestībā nav vietas lepnumam. un, tad, kad būs jau zaudēts, tikai tad sapratīsi vērtību tam, kas pazaudēts. ja tavās interesēs ir saglabāt attiecības, dari visu iespējamo, cīnies. lai veicas.

Šis nebūs tas gadījums, es nudien neko tādu nepārmetu

Tu varbū domā, ka nē. Bet bieži vien ir tā, ka otrs tos vārdus vai toni uztver kā pārmetumu, kaut gan paši tā neesam to domājuši.

Galvenais nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Brīdī kad gribās aiziet aizcērtot durvis, labāk nogaidīt. Atgriesties būs 10x grūtāk. Un nevejag no otra prasīt lielu atvainošanos. Bieži vien katram ir sava taisnība. Labāk nogaidīt, sākt runāt (nepieminot strīdu), dzīvot tālāk.

Nevajad sasteigt tādas lietās kā mantu krāmēšanu un prom skriešanu. Strīda karstumā jau visu ko var sadarīt, ko vēlāk nākas nožēlot. Sagaidi vakaru un skaties kā viņš izturas.

zini...mīlestībā nav vietas lepnumam. un, tad, kad būs jau zaudēts, tikai tad sapratīsi vērtību tam, kas pazaudēts.

Zelta vārdi!!