Draugi 25 gados

neticu. Vismaz pašai nav

Nešķiroju draudzenes īstās un neīstās. Man ir foršas draudzenes un visas iegūtas pēdējo gadu laikā. Kādreiz man draugu nebija.

Arkatru gadu arvien mazāk paliek...

Man pašai 24.gadi. Draudzenēm arī savas dzīves, aprobežojas tik ar miļotā saniem....

Man tā nepatiktu, bet ko tur...ka nav, tad nav.

katrā dzīves posmā lielākā daļa draugu nav paliekoši.

kā es vertēju, vai cilvēks man ir tuvs vai nē : īstu draugu vari nesatikt vairākus gadus, bet tad satiekoties ir tāda sajūta, ka tikai nedēļu cilvēks nav redzēts :)

tieši tagad atsāku aktīvi komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem bija laba draudzība 16-18 gados. tik patīkami :)

Tas,ka skolas laikā ir baigais tusiņš nenozīmē, ka tie ir draugi. Man jau šķiet, ka lielākā daļa klasesbiedru pēc skolas beigšanas paliek paziņu statusā.

Lasot visādas šausmas par draudzeņu esamību / neesamību, es ļooooti novērtēju savas draudzenes - vienu čupiņu no pamatskolas laika un otru - no augstskolas gadiem. Un šīsdraudzības nav izjukušas ne bērnu, ne laulību, ne attāluma dēļ.
Arī darbā var atrast draugus kolēģu vidū... Un par cosmo var atrast draudzenes, tā kā tas vairāk no paša cilvēka, ne rakstura atkarīgs..

Manuprāt, tas saucas -> mēs pieaugam! Tā ir, ītie draugi ir maz, bet ir un paliek!

Katram cilvēkam ir sava dzīve- protams- bērni, citas intereses, darbs, skola! Man jau arī pašai nesanāk laika kontaktēties regulāri un pārrunāt jaunākos notikumus un klačas ar draudzenēm!

Bet tas, ka mēs sākušas kontaktēties retāk, nenozīmē, ka neesam draudzenes!
Svarīgi, lai atkal satiekoties nav tā barjeras sajūta- tad jau viss OK! :)

man draugi vairāk palika tieši augstskolas laikā, jo tad es laiakm pati paliku foršāka.
Man nav daudz tādu ļoti tuvu draugu. bet ko nu katrs uzskata par draugiem. man draugi nenozīmē cilvēkus, ar kuriem kopā tikai aizlaist uz klubu vai uz ielas parunāties. ir daudz paziņas, ir nedauudz draugu un tad cilvēki, kuri ir starp DRAUGIEM un paziņām-nezinu, kā tos saukt :D

Man ir divas tuvas bērnības draudzenes, esam pazīstamas teju vai visu mūžu. No vidusskolas arī tuva draudzene, tāpat no augstskolas laikiem ir tuvas draudzenes. Un vēl draugi un draudzenes kas iepazīti ārpus mācībiestādēm. Citiem satiekos reizi nedēļā, citiem, reizi mēnesī vai retāk. Bet draudzība tāpēc nezūd. Laikam man paveicies..

Protams, neesmu tajā vecuma grupā, kuru minēja autore, bet es domāju, ka katrā dzīves posmā mainās draugi. Vidusskolā man bija vieni, augstskolā jau draudzējos ar citiem, bet tagad vairāk kontakts ir izveidojies ar pamatskolas laika draudzenem.

Man ir pilnīgi tāpat kā autorei, diemžēl. Nezinu, cik tur pati, cik apstākļi (dzīvesvietas maiņas, utt) vainīgi, bet arī man nav draugu. Jā, paziņas ir, bet tādu cilvēku, ar ko būt kopā gan priekos gan bēdās, nav. Ja padomā, tad gandrīz visi cilvēki, ar kuriem bija draudzīgas attiecības pagātnē, nu ir ārzemēs. Jaunus grūti atrast - ne vairs studēju, ne arī starp kolēģiem atrastos + vēl mans nesabiedriskais raksturs. Nu, nezinu, ko lai mēs tādas darām :D

Ja, man ir svarigas attiecibas ar draugiem. Bet draudzeties jamak un pie ta jastrada. Piedevam nedzivoju LV, bet man ir pulcins ar draugiem, kurus obligati jasatiek, kad esmu dzimtene. Svarigakie ir 5, 3 vinas un 2 vini - vidusskola, bijusie kolegi, grupas biedri.
Dodamies kopigos celojumos uz arzemem, saskanojot atvalinajumu grafikus gada sakuma. Sazvanamies, sarakstamies, sekojam viens otra gaitam socialajos tiklos.
Pati neesmu cuska un neviena mana draudzene ari tada nav.

Man ir līdzīgi kā autorei. Jā, laiku pa laikam sarakstos vai sazvanos ar agrāk tuvām draudzenēm, taču tādas sirdsdraudzenes man sen nav. Bet pietrūkst..

Draudzībai ticu. Ir divas lieliskas draudzenes, kuras ieguvu studiju laikā. Gandrīz visas skolas laiku ''draudzības'' beidzās līdz ar vidusskolas izlaidumu. Palikusi tikai viena. Nepārdzīvoju, jo, acīmredzot, pārējās nebija nekāda īstā draudzība, bet vnk vajadzība būt kkādā bariņā, jo skolā visi bija bariņos. Tātad, kopā man ir trīs draudzenes un jūtos priecīga. Vairāk ir paziņu, bet tas ir cits stāsts.

Nav 24, bet ir tuvu un nav labu draugu. Part time paziņas.

Man 24 gadi, pārsvarā "tusējos" ar savu otro pusīti, kuru arī uzskatu par savu labāko draugu! Protams, ir draugi no skolas laikiem, kuri dzīvo mums blakus, uz svētkiem visi sanākam kopā, bet nav tā, ka katru dienu ar viņiem pļāpatu. Katram sava dzīve, darbs, citiem bērni. Ir arī draudzenes, ar kurām sazinos pāris reizes gadā. Ir draudzenes, ar kurām sazinos un satiekos pāris reizes mēnesī, bet viņas nav labākās draudzenes! Viena ir bijusī darba kolēģe, vnk patīkama meitene, ar kuru tā biežāk sanāk apmeklēt dažādus pasākumus... :)
Skolas laikā viss bija savādāk, bija labākie draugi, daudz kopīgu interešu, bet ar laiku katram jau rodas citas intereses! :)
Un man arī patīk pabūt vienatnē, man tiešām nevajag katru dienu kādu satikt vai pļāpāt pa telefonu!

Gandrīz visas skolas laiku ''draudzības'' beidzās līdz ar vidusskolas izlaidumu.

+++ tā nu viņš ir!! True story! :D

Man ir līdzīgi kā autorei. Ir pāris draudzenes, bet tā kā dzīvojam katra savā pasaules malā, komunicēt sanāk reti. Jā, un laika jau arī nav tik daudz, kā piemēram gados 18. Gribētos, lai kāda draudzene dzīvotu kaut kur netālu, tā lai varētu satikties vismaz uz kafiju!

Pieaugot cilvēkiem, mainās viņu prioritātes. Un vairāk laika tomēr sanāk veltīt sev pašam, darbam, otrai pusītei, mīlestībai, bērniem u.t.t. Ir lieliski, ja ir pāris tuvi draugi, ar kuriem var pavadīt laiku kopā, atpūsties, sazvanīties, palūgt padomu. Bet vēlēties lielu baru draugu, kas patiesībā ir paziņas, ir muļķīgi. Un ar vecumu saprot arī to, ka, jo vairāk draudzeņu, jo vairāk problēmu- sieviešus intrigas u.t.t. Vīriešu draudzība ir tīrāka. Diemžēl ne visas sievietes var būt "Sex un lielpilsētas varones". Bet nevajag,protams, aizmirst sevi, mums ir vajadzīgi cilvēki, ko lepni saukt par draugiem! :)

Gandrīz visas skolas laiku ''draudzības'' beidzās līdz ar vidusskolas izlaidumu.

Man atkal tieši pretēji. Visas labākās, tuvākās draudzenes tieši no vidusskolas laikiem. Jā, katrai sava dzīve un tā, bet nav tā, ka nav par ko runāt. Visas augam un rodas jaunas tēmas.
Jā, protams, vairs netiekamies un nesazvanamies katru dienu, bet reizi divās nedēļās iedzeram kādu vīna glāzi un papļāpājam (nu vai vismaz sazvanāmies).

Bet tā, nevaru sūdzēties par draugu trūkumu. Protams, ir atsevišķi prom ārzemēs utt. Bet pats pamats ir palicis.

Tūliņ būs 24, bet es tiešām laikam par draudzeņu trūkumu nesudzos un viņas tiešām skaitās draudzenes ar lielo D. Ar katru no viņām varēšu izrunāt visu,kas uz sirds, jauki pavadīt laiku un priecāties,ka man viņas ir lieliskas. Protams, daudzam jau ir draugi,kopdzīve ar viņiem, bet tas nav šķērslis.. ;) Un mana lielākā draudzene ir MĀSA. Tā kā ja nav draudzenes ir māsa vienmēr :)