Jau kārtējo reizi izšķiros ar savu lielo mīlestību, šoreiz tāpat kā visas pēdējās reizes iemesls ir viens - viņam vienkārši nav jūtu, vai arī viņš nesaprot, ko jūt, bet, vai tas ir svarīgi? Sāp, kakls kamolā, bet es negaidu neko no Jums, meitenes, es negaidu, ka viņš tomēr sapratīs, ka mīl mani vai vēl kaut kādi brīnumi ienāks viņam galvā, man vienkārši nav, kam visu izstāstīt. Nav, jo, kā jau teicu, pa šiem divarpus gadiem šķiršanās ir bijušas 100 un 1, tāpēc es nezinu, kā viss izvērtīsies šoreiz, negribu raudāt kādam uz pleca un pēc nedēļas jau sēdēt ex.mīļotā dzīvoklī, neviens jau arī vairs netic, ka iesim savu ceļu. Nedusmojos ne uz sevi par to, ka centos priekš cilvēka, kasa mani nemīl, uz viņu arī nedusmojos, jo līdz pēdējam mirklim viss bija lieliski vismaz draudzības ziņā. Žēl, ka pazaudēju mīlestību, žēl, ka pazaudēju tiešam foršu cilvēku, ar kuru gan līdz, gan attiecību laikā varēja parunāties, izrunāties un vienkārši labi pavadīt laiku. Liekas, ka te jau ir sanākusi kaut kāda putra, un tagad varbūt pat gribas, lai kāda uzmundrina, bet ar mani viss ir ok, viss būs ok, un priekš viņa arī man viss ir labāk nekā vajadzētu būt.
Paldies tām, kas izlasīja visu un kaut uz mirklīti atbalsta mani - cilvēku, ko vispār nepazīst. :)
2068
