Draudzeņu būšana.

Es runāju vispārīgi par situāciju iespējamībām, nav jātver viss tik burtiski.

nē, nu jā..vispārīgi. tā tas notiek. tā es tiku pie savējā :D

Es sliecos teikt, ka tā nav līdz galam draudzība, ja jūs viena otru (jeb viņa Tevi) nejūtat, kur apstāties, kur novilkt robežas, kur nelīst, ja neprasa, vai nevarat pateikt, kā jūtaties (šajā gadījumā Tu).

Poppy - es kaut kad esmu rakstījusi, lai tā nenoliek manu draugu, (bija kaut kāda situācija, par kuru diemžēl pačīkstēju-pati vainīga)ka visi kasās un tas nebija nekād ūber kašķis, uz ko viņa atbildēja - vaitad tu apvainojies? tas nebija tā domāts un ka atvainojās,ka man tā ir licies..
nu nav viņa ļauna.

Piekrītu Poppy. Man kaut kā izklausās, ka tā draudzība jums diemžēl ir izplēnējusi..

Tas ir normāli, ka šeit visas vairumā brēc: " Pamet viņu".
Bet ja to saka draudzene. Nu viens var būt, ka viņa ir negatīvi domājošs cilvēks, redz daudz ko tikai tumšās krāsā, varbūt arī skauž.
Man tādas "draudzenes" bija, kuras it kā priecājā par mani, bet tai pašā laikā tāda čūskas vien bij. NNo tādām pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā.

Es arī piekrītu Poppy. Ir arī daudz cilvēku, kuri ar domām var piesaistīt otram nelaimi. Biezi vien tas pat ir neapzināti. Viņai, piemēram, nepatīk Tavs draugs un visu laiku sliktu domā par viņu - negatīvais piesaista negatīvo un domas materializējas.

Ieteiktu viņai mazak stāstīt par privāto dzīvi.. kaut kā pamazām sāc novilkt robežu.

vai, piemēram, stāstu,ka nesen rakstījos ar vienu meiteni,ko abas pazīstam..sarunājām satikties kaut kad un tā,jo senas paziņas esam, tomēr...uz ko viņa atbildēja - tu mani gribi iemainīt pret citu? man bija wtf ģīmis pie ekrāna un es to izlikos uztveram par joku, bet nu...tāda kā greizsirdība...

Kad ir normāla ģimene un vēl bērni, tad visas draugu būšanas pamazām noplok. Protams ir paziņas, kolēģi, bet tas ir savādāk. Man nebūtu brīvā laika draugiem, jo lielāko daļu laika pavadu kopā ar ģimeni.

Lasu un priecājos, ka man ir paveicies ar draudzenēm (2). Varu pastāstīt gan par problēmām, gan par priekiem. Nejūtu, ka ir kaut kādas robežas, ko var teikt un ko nevar. Vienai draudzenei bija džeks, kurš atklāti sakot, man nepatika, turklāt neviensm viņas radiniekam. Bet anyway neuzskatīju, ka ir tiesības ieejaukties viņas attiecībās, jo par spīti tam, noteiktu laiku viņa bija laimīga, kamēr pašai rozā brilles nenokrita. Tad tikai sniedzu viņai nepieciešamo atbalstu - uzklausīju un biju blakus.

Ar draudzenēm ir interesanta lieta, ko esmu pamanījusi jau labu laiku. Ja sieviete pati par sevi ir patstāvīga uzskatos, tā teikt draudzeņu līdere, tad vienmēr pastāv risks , ka būs iejaukšanās otras attiecībās un tas ir nepareizi. Pamacības, viņš Tev nav piemērots, viņš izturas slikti, Tev vēl nav bērnu, kāpēc viņš vēl nav uzcēlis māju, tā nedara draudzenes.
Ja attiecības var veidot kā divi individuāli cilvēki, atceroties, ka privātā dzīve ir privātā un neviens no draugiem nav otra skolotājs, bet gan draugs, tad tā ir progresīva draudzība. Gadiem ejot arvien vairāk saproti, ka privātās dzīve ir īpaši jānošķir no draudzenēm, nevis tamdēļ, ka baidītos ka kāds uzliks ļaunu aci, bet gan , ka tas vairs neiederas pie tādām nobriedušu sieviešu sarunām. Joki, pasmiešanās par dzīves situācijām ir kas pavisam cits, kā sarunas, kāds viņš ir gultā utt.
Man tieši nesen pašai ar vecajām, man ļoti mīļām draudzenēm bija kopīga video saruna un smieklīgi, bet fakts, pirmais lielais jautājums:

DIO kā laulības dzīve?
Labi, paldies.
Vīrs pa dariem, ja?
Nu jā, vēlēšanas tuvojas, daudz jāstrādā.
Ā nu re, re kur arī ir. Būtu dienu dienā mājās , kašķētos visu laiku.

Vai no malas lasot nav mazliet smīns? Jo kas parādās, gaida nu tās sūdzības, kas būs? :) Tā kā iemācieties atbildes veidot tā, lai nebūtu sevi kādam jāpaskaidro un jājūtas vēl vainīgam.

Dionysus jau kuro reizi lasu Tavus komentārus un man tā patīk :) Tava mīlestība pret ģimeni un savu sievu vienmēr ir tik jūtama. Prieks par Tevi un Tavu attieksmi!

Viņai pašai neiet slikti - viņa ir svaigi precējusies, nomainījusi darbu, kāpj pa kejeras kāpnēm :D braukā visur vīrs viņu lutina un tā..jā, ir savi kašķi, ir strīdi un darbā šaizes, bet tā - viss kārtībā..vienīgi baigi komplekso par savu figūru,jo viņa ir paliela, bet tā nē...

Es gan ticu noskaušanai,vai kam tamlīdzīgam. Jo ir bijusi 101 situācija,ka izstāstu kautko kas notiks vai par ko esmu sadomājusies-viss nojūk. Tagad nestāstu nevienam. Smieklīgi,bet tā bija un vairs tā negribu.

Tāpēc arī tagadējo draugu mazliet slēpu no draudzenēm,nu teicu,ka ar kādu tiekos utt,bet sīkumos kā sauc,kas ir utt nestāstiju.
Arī tagad,ja reizēm sirds pilna ar priekiem vai bēdām un tas izveļas uz mēles,tad vienmēr mēs ar draugu sakasamies.
Un ne tikai par attiecībām,visādās citās situācijās arī. Tāpēc vairāk saku tādas neitrālas lietas,draudzenes ir,bet nu ar savu laimi netaisos riskēt vairs.

Daniela, tavas draudzenes ir kas, burves?
Tā ir tomēr apsēstība tā domāt, tas tikai parāda, ka neesi īsti par sevi un savu draugu pārliecināta :)

Nav jau tā,ka mēs apspriežam viena otras gultas priekus un mūsu vīriešu prasmes gultā, bet nu ir situācijas attiecībās,ka dotrs tik ļoti uzkrīt uz nerva,ka gribas lamāties un kādam izstāstīt situāciju,lai tas palīdzētu ieraudzīt,kā tas viss izskatās no malas. jo emociju uzplūdā visu ko var sadarīt..un tad ir tāds negatīvsms no viņas...

Nav burves,bet skaudība ir ļoti slikta lieta un domu spēks ir ļoti stiprs.
Tā nav apsēstība,es labāk izvairos attiecīgajai personai stāstīt ļoti personiskas lietas un viss.

Man sen, sen bija draudzene, kas visas savas problēmas uzkrāva man. Manas problēmas viņai neinteresēja, ja arī bija kāda problēma, tad par mani pasmējās vai nu deva nesakarīgu risinājumu. Tajā laikā es jutos vienkārši briesmīgi. Kad man apnika es ar viņu pārtraucu draudzību un iepazinos ar krietni labākiem cilvēkiem, kas atšķirībā no viņas kaut ko respektē draudzībā un viņa normāli apvainojās- ar mani nerunā vēl līdz pat šai dienai.:D

Nav jau tā,ka mēs apspriežam viena otras gultas priekus un mūsu vīriešu prasmes gultā, bet nu ir situācijas attiecībās,ka dotrs tik ļoti uzkrīt uz nerva,ka gribas lamāties un kādam izstāstīt situāciju,lai tas palīdzētu ieraudzīt,kā tas viss izskatās no malas. jo emociju uzplūdā visu ko var sadarīt..un tad ir tāds negatīvsms no viņas...

Es šajā situācija saskatu abu pušu vainu, ja tā vispār var izteikties, ka tā ir vaina.. Ja tu pati stāsti par savu puisi un noliec viņu, jo runā brīžos, kad esi aizvainota un gribi "kādam izstāstīt situāciju,lai tas palīdzētu ieraudzīt,kā tas viss izskatās no malas" - padomā, kā tas izskatās no malas. Droši vien lielākoties viņa dzird negatīvismu par tavu draugu no tevis pašas, neko citu (izņemot tavas domas) viņa par viņu nezina, pati nepazīst. Ja tu viņai jautā skatu no malas, tad ko viņa var atbildēt? "Jā, viņš tāds foršs, viss būs forši"? Bet viņa nezina, cik viņš ir foršs un ja tu pati izliec savu aizvainojumu, tad tas ir vienīgais, ko viņš zina. No viņas pareizākā reakcija būtu vispār klusēt un neizteikt komentārus, bet ir tādi cilvēki, kuriem vienkārši dabā ielikts pļāpīgums, vēlme dot padomus, izteikt komentārus utt. Un sanāk, ka tu pati provocēji to, ka tiek izteikts negatīvisms.

Man māsa arī stāstīja par savu draudzeni, kura nedaudz sabojāja viņu draudzību ar šo - kad viss bija slikti attiecībās, tad gāja raudāt uz pleca, nolikt savu puisi utt., bet, kad bija labi, tad viņš bija vislabākais utt. Un prasīja māsai padomus, bet, lai izdabātu tai draudzenei, māsai būtu vienkārši jāliekuļo. Jo ko gan labu var pateikt, ja daudzkārt esi dzirdējis ļoti sliktu informāciju par to cilvēku?

Savukārt, kas attiecas uz citām lietām, ka sāk iet slikti - to esmu novērojusi arī ne tikai cilvēkiem stāstot, bet arī vienkārši rakstot internetā vai pat savā personīgajā dienasgrāmātā. Nezinu, kāpēc tā ir, varbūt pats saceries un tad kā Mērfija likums viss apgriežas otrādi.. Vienkārši jāklusē.

ko viņš zina.

viņa

Man ir līdzīgi. Agrāk stāstīju pat katru nesaskaņu. Jo mazāk stāstu, jo labāk ir. :)
Arī man draudzenes ir priekš labas laika pavadīšanas, neuzskatu vairs par nepieciešamu atskaitīties par savām attiecībām. Cilvēki tiešām pārāk bieži priecājas, ja otram sūdīgi.