Man šodien ir demagoģisks noskaņojums.
Man ir teorija, ka cilvēkus varētu iedalīt vismaz 2 grupās:
1) viduvējības
2) mērķtiecīgie
Viduvējības
Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi labāki par vidējo cilvēku. To sauc par "Illusory superiority". Piemēram, 93% autovadītāju uzskata, ka viņi ir labāki par vidējo, lai gan labāki par vidējo var būt tikai 50%. Tu arī droši vien esi augstākās domās par sevi, salīdzinot sevi ar citiem.
Viduvējības cītigi seko Dzīves Rokasgrāmatai (tm), ko sarakstījusi sabiedrība. Bērnība, skola, augstskola, varbūt maģistra grāds, darbs 9-18, kāzas, dzīvoklis, kredīts, bērns vai vairāki, ceļojums uz ārzemēm reizi gadā, minimāli iekrājumi, pensija un cīņa par vietu sabiedriskajā transportā, kaps.
Šāda dzīve ir ļoti ērta, jo, ja kaut kas nesanāk, tā vairs nav tava vaina, jo, redz, tu cītīgi sekoji Dzīves Rokasgrāmatas (tm) instrukcijām. Tu darīji visu pēc noteikumiem! Un tā taču ir jābūt pareizi, jo, griez galvu pa labi vai kreisi, visi dara tāpat!
Latvija patiesi nav tā labākā valsts šādai dzīvei, jo ir citas daudz labākas. Kaut vai tās pašas Skandināvijas valstis. Nevari atrast darbu? Nebēdā, valsts par tevi parūpēsies! Latvija vēl nav sasniegusi tādu labklājību kā citur. Vai Latvija līdz šim būtu varējusi sasniegt vairāk ar labāku valdību? Neapšaubāmi. Bet tik pat labi būtu varējis būt arī daudz sliktāk. Bet sagaidīt no Latvijas sasniegt pārējās Eiropas labklājības līmeni tagad un uzreiz būtu tas pats, kas pavēlēt deviņām grūtniecēm piedzemdēt bērnu viena mēneša laikā.
Mērķtiecīgie
Šie cilvēki neuzskata, ka valsts ir viņiem kaut ko parādā. Viņi negaida, kad valsts pasniegs visu uz paplātes. Viņi zina, ko vēlas sasniegt, un mērķtiecīgi dara visu, lai to sasniegtu. Paklupiens viņus neizsit no līdzsvara, jo tas ir mazsvarīgi, zinot, kas viņus sagaida tālāk.
Vienīgā problēma ir tāda, ka tādam būt ir daudz grūtāk nekā viduvējībai.
Ir daudz vieglāk atlaisties un paskatīties filmu vai seriālu nekā palasīt ķīmijas rokasgrāmatu un tad pamēģināt sajaukt kopā vielas, lai redzētu, vai kaut kas neuzsprāgst. Sēdēt Facebookā ir daudz interesantāk nekā mācīties programmēšanu vai tīmekļa dizainu. Iestāstīt sev, ka tu mācies valodas no mūzikas vai filmas, ir daudz vieglāk nekā izurbties ar vārdnīcu cauri veselai grāmatai svešvalodā. Katru mēnesi notriekt naudu ir daudz vieglāk nekā pieņemt lēmumu pusi no algas iekrāt, lai varētu iet pensijā par 20 gadiem ātrāk. Zinot to, ka pēc 5 gadiem tev visticamāk darba savā jomā nebūs, atnākt mājās un slīcināt bēdas grādīgā dzirā ir vieglāk nekā stundu vai divas veltīt, skatoties bezmaksas universitāšu pilnu lekciju kursus internetā, lai iegūtu jaunas zināšanas. Atteikties no draugu aprīnas par tavu jauno dārgo auto kredītā, nezinot kāda būs ekonomiskā situācija pēc 5 gadiem, ir grūtāk nekā samierināties ar pelēku transporta līdzekli, kas tevi nogādās no A uz B.
Dzīvot ar pārliecību, ka tavas problēmas ir valsts vai valdības vaina ir visai neveselīgi. Ja tā patiešām tā ir, tad tu tur vairs neko nevari darīt, jo ietekmēt valdību un lēmumus vienam pašam ir visai grūti. Atliek tikai raudāt un vaidēt. Demokrātija nav ideāla, bet nekas labāks vēl nav izdomāts. (Toties, ja lielākā daļa uzskatīs, ka 50 gadīgas kundzes nedrīkst atlaist nodarba tikai tādēļ, ka viņām cita darba vairs nebūs, vai obligāti visi jaunieši jāņem darbā, par spīti tam, ka viņi nedēļas nogalēs ballējās tā vietā, lai kaut ko pamācītos, tad ir visas iespējas šādus lēmumus kopīgi pieņemt!) Savukārt, ja visas problēmas ir tikai tava vaina, tad tev ir visas iespējas ņemt grožus savās rokās un pašam izkulties no ķezas.
Saprast atšķirību starp pirmajiem un otrajiem tikai 20 gados nav nemaz tik slikti. Tas ir labāk kā 50 gados palikt pie tukšas siles bez darba, prasmēm un mājas kredītā.
Viduvējībām Latvija patiesi nav tā labākā zeme, jo ir labākas, bet mērķtiecīgos valsts diez vai ierobežos.
201
