Izlasīju visu līdz šai pēdējāi 23 lapai. Esmu šokā.
Pirmais novērojums - daudzām vispār nav priekšstata, kas notiek aiz Rīgas robežām. Mazpilsētās un pilsētās, kas lielākajai daļai rīdzinieku šķiet lauki, ir patiešām sūdīgas darba iespējas - ar pieredzi, bez pieredzes, pat ar blatu šobrīd nav viegli atrast darbu. Šeit spēlē vienīgi veiksmes faktors (lielākoties).
Labi, meitene studē Rīgā. Cik saprotu, ka ar veselību arī viss nav okei. Ja studijas ir grūtas un prasa daudz enerģijas, laika, stresa, lai tiktu budžetā, tad par darbu nevar būt ne runas. Tās, kas gudri, pardon, dirš, lai iet un strādā, laikam ir gājušas kaut kādās haļavščiku skolās vai arī bijušas īpaši talantīgas, lai to visu savienotu. Cilvēki, paskatieties plašāk uz lietām... Un ir cilvēki, kas vienkārši nav radīti Rīgas dzīvei - daudz piemēru ir, ka pārceļas un vienkārši tur nespēj, sākas depresija utt. Ka tā vien spēj izmocīt studiju laiku un grib ātrāk tikt prom. Un protams, ja raksta autorei ģimene ir dārga, tas ir tikai loģiski, ka pēc saspringtas nedēļas un dzīvošanas kaut kādās kojās viņai gribas atbraukt uz mājām, pie ģimenes, uz savu miera ostu, lai spētu kaut nedaudz uzņemt spēkus nākamajai nedēļai.
Par suņiem runājot - tām kucēm, kas te iesaka atbrīvoties, atdot utt - jums laikam nekad nav bijuši dzīvnieki, ko jūs mīlētu un pieņemtu kā ģimenes locekļus. Ir cilvēki, kam dzīvnieks ir vienlīdzīgs ar cilvēku. Lai kā būtu, tu neesi spējīgs aizraidīt, atdot, pamest. Pat domās tas var likties neiedomājami (un ja nu šie suņi ir rotveileri? tak padomājiet plašāk)! Ok, 80 Ls barībai varētu samazināt. Bet - 2 suņi. Lieli. Man arī reiz bija šķirnes suns un barībai mēnesī aizgāja 40 Ls profesionālā barība. Labi, var barot ar čappi, dogo u.c. prostajām - taču ja suns ir pieradis pie vienas savas barības, tad no prostās var sākties lielas alerģijas, komplikācijas utt un vets izmaksātu daudz dārgāk. Cilvēks var pieciest sūdīgus apstākļus, bet tāpēc nav jācieš neaizsargātai dzīvai radībai. Bet protams, var mēģināt visādus kaulus, lētas gaļas utt. Bet suns jau arī var neēst. Te man būtu daudz vēl ko izteikties, bet tām, kas ieteica atbrīvoties - gribētu redzēt jūsu sejas izteiksmes, kad vecumdienās, kad jūsu bērniem būs jūs jāuztur un tas nebūs izdevīgi, jūs vnk aizvilks uz mežu ar ragaviņām un tur atstās. Pansionāts arī jau ir katra cilvēka sapnis, vai ne? Es tiešām ienīstu visus tos garīgos kropļus, kas spēj atstāt, atdot un ssā par kūciņu piedāvāt pārdot entos gadus ģimenē audzinātus mājdzīvniekus.
Tur, kur autore bija uzskaitījusi izdevumus - pārejat no Brīvības uz Biti kaut vai, vismaz lētāk. Bet te atkal - ja nu ir telefoni uz nomaksu, ja nav īsti labas zonas... Bet nu padomāt par šito var.
Tām, kas bļauj par mājas maksājumiem un ko tur sarēķina - jūs vispār stādaties priekšā, cik izmaksā tas viss? Māja nav dzīvoklis. Un ja nu mājai ir pieslēgta gāzes apkure? Tas nemaksā maz. Un tās, kas tūlīt bļaus par malkas krāsni - arī tā maksā, malka maksā, visa ierīkošana utt. plus ne jau visas tur siltumu visu laiku. Labi, nezinu kas un kā, bet nu tikai pieļauju variantus.
Man tiešām žēl autores un viņas ģimenes stāvokļa, necenšos nevienu aizstāvēt, bet cenšos izskaidrot, ka katrai situācijai nav jāpielīdzina sava pozitīvā pieredze kas a priori derēs visiem. Vienkārši liela daļa komentāru likās ļoti tupi un šaurskatā balstīti. Autore izkliedz savu sāpi, ok, dabūja aukstu ūdens šalti, daudz žults un samazgas, bet varbūt arī tas palīdzēs saņemties un paskatīties uz lietām no citas puses. Bet no daudziem komentāriem arī izlīda tas, ka tāpēc, ka citiem iet/ir gājis slitkāk, ir jāpriecājas, ka tev vēl ir tik slikti. Kamon, tad jau mēs varam priecāties, jo āfrikā visi mirst badā un dzīvo sūdu būdās, bet mums ir koka vai ķieģeļa mājas. Primitīvi, bet nu tiešām. Cilvēkam, kas ir dzīvojis labu dzīvi, šādas pārmaiņas tiešām ir šoks. Es pat brīnos, ka autores mamma ir bijusi tik stipra šajā laikā, jo daudzos gadījumos sekas ir pašnāvības un psihenes.
Ai, nu te varētu daudz un dikti rakstīt, komentēt, spriedelēt... Bet to jau esmu ievērojusi citās diskusijās - ir izveidots temats ar problēmu un tad tā problēma arī pa tiešo tiek skaldīta un risinājums visam ir tikai virspusējs, nepadomājot, ka situācija ir tāda, jo tur var slēpties daudzi zemūdens akmeņi. Nezinu, vai mana doma tika saprasta pareizi, bet nu jā. Lai kā citās biksēs būtu grūti ielīst, vajag pacensties, nevis tikai pielikt pie vidukļa un teikt - derēs, nederēs.
Autorei un viņas ģimenei - vēlu, lai tomēr viss nokārtojas galu galā, lai visiem ir vairāk vai mazāk mierīga sirds un var dzīvot tālāk. Varbūt aizejat uz baznīcu, noliekat pa svecītei, palūdzat, lai viss nokārtojas. Nevis konkrētas lietas, bet lai viss vienkārši nokārtojas. Un nekādā gadījumā nepametiet sunīšus!
201
