bērns uz galvas

Jābruņojas ar pacietību un jādarbojas kā patafonam - jāatkārto kaut 100 reizes, kādēļ kaut ko nedrīkst darīt un pie tā VIENMĒR jāpieturas. Tiklīdz vecāki paši sāk piekāpties un kādas "nedrīkst" situācijas pieļauj dažas (izņēmuma) reizes, jo pašiem uz to brīdi tā ērtāk - bērnam turpmāka vervelēšana par to, ko IT KĀ nedrīkst ir tukša skaņa.

Konsekvence ir visu panākumu atslēga! :)

p.s. Un 6 mēnešu vecu zīdaini atstāt uz grīdas raudam nav pārāk labi (MANUPRĀT) - tik mazs bērniņš vēl sevi neapzinās kā atsevišķu cilvēku un lai sajustos droši un labi, bieži ir nepieciešams fizisks kontakts ar vecākiem. Bet katrs dara kā vēlas un uzskata par pareizu.

par so jautajumu esmu dmajusi, jo man tiesam besi ara tie skati, kur berni brec del mantinas.
domaju, ka tik maziem ko gruti ir apskaidrot, un ta persana diez vai ko lidzes. pietam, kur nu vel sabiedriba:D nofilmes un radis pa bez tabu:D

Es nekad neatstaju mazuli raudam. Vienmer panemu rocinas un pazeloju. Nu nevaru noskatites ka vins raud. Blausana cita lieta.

Tās kuras man mēģina iestāstīt, ka bērns ir jāaudizna ātrāk.. nu audzinat.. tērējat savus spēkus un laiku... tas būs kā pret sienu... bērns vārdus neizprot... un arī rīcību neizprot...

Sanāk ka tad līdz tiem 3 gadiem bērnu var audzināt tikai sitot, JO bērns vēl neuztver teikto, bet uztver, piemēram, to kā ja kaķis uzšāva pa nagiem kad mocīja tad to vairs nevajag darīt, jo kaķis ir bīstams....

Protams līdz šim 3 gadu vecumam nav jāuzliek pilnīgs ignors... kad bērns dara ko sliktu ir jāizrādā nosodījums, un jārāj viņš, bet neizliekot sevi visu un necepoties par to ka viņš nesaprot... ap tiem 3-4 gadiem, bērns sāk saprast un tad ar vārdiem paskaidrosiet kāpēc jums ir tā dusmīgā sejas izteiksme, kāpēc tā vai šitā nevar darīt un kādas var būt sekas...

Roxy - savādi, jo bērns ļoti labi visu saprot, arī tad, ja vēl nemāk runāt. Jautājums vai viņš klausa ir cits, bet nav taču dārzenis! Bērni ir daudz gudrāki kā mēs uzskatām.

Roxy
Bērns ļoti labi saprot pat tad kad vēl knapi runā. Bet, protams, ka vieglāk ir nogaidīt līdz 4 gadiem, kad Tavs bērns gan Tev, gan citiem kļūst par apgrūtinājumu savu niķu un stiķu dēļ.

_paris

Viņš saprot emocijas, saprot ka mamma ir dusmīga ( vai traka jo traki bļauj vai sit), bet nesaprot kāpēc nedrīkst darīt to ko izdarījis... ( nu piemēram piegājis pirkstus iebāzt rozetē)

Tas pats par veikalu un vartīšanos pa grīdu bļaujot... ja mazam bērnelim, stāvēsiet veikalā un bļausiet virsū, ka neko nepirksiet, vilsiet viņu stāvus un trakosiet kopā ar viņu.. tas novedīs pie tā, ka bērns tieši provicēs šādās situācijās savus vecākus divreiz vairāk... jo redzēs, ka ir reakcija un, ka iespējams mamma mīļā miera labad nopirks kāroto... šeit vislabākā audzināšana ignorēšana... redzēs, ak visiem vienalga un nekas nenotiek... arī sapratīs, ka nav jēga...

Bērna krišana gar zemi lielveikala sākas mājās, nevis pašā lielveikalā. Tas nozīmē, ka viņš neizprot starpību starp uzvedību mājās un ārpus tās. Majās mēs bērnam laujam daudz vairāk kā citur un tas ir arī normāli, jo mājās ir tā vieta, kur bērnam jājūtas drošībā. Tomēr arī mājās nedrīkst ļaut bērnam krist gar zemi.

Manai meitai tagad ir gads un 2 mēneši. Pavisam nesen vēl mums arī bija tā problēma ar krišanu uz grīdas, kad kaut ko nedabūja. Nu, nokrita, nokrita. Es aizgāju uz citu istabu sēdēt. Nepagāja ne 3 dienas, kad tā rīkojos un tagad jau kādu menesi vai ilgāk nekādas krišanas nav bijis. Protams, kad grib kādu vadu pagrauzt, bet es neļauju, pačīkst, bet ātri atrod sev citu nodarbi.

Varbūt nebūs populārs viedoklis, bet es uzskatu, ka bērnam pēc iespējas mazāk jāaizliedz. Mūsu mājās ir divi aizliegumi - negrauzt vadus un neēst zemi no palmas puķu poda. Abi ir labi zināmi un abus regulāri gribas pārkāpt. Zinu, ka šīs problēmas atrisināsies, kad beigs bāzt visu mutē. Bet ir arī citas lietas, kas ir bīstamas, piemēram, plīts, karsta kafija. Tad, nu, es izlēmu, ka labāk, lai apdedzina mazo pirkstiņu, nekā appaucē visu ķermeni. Ļāvu pataustīt karstu kafiju, ieslēgtu plīti, jo tā interese bija milzīga. Tagad tās lietas, piemēram, vairs neinteresē, jo zina, ka ir karsts.

Kā likt bērnam cienīt citus? Te es izmantoju metodi aci pret aci. Baigā problēma bija ar matu plēšanu. Plēsa kā traka, īpaši, kad palika dusmīga. Nu, es arī paplēsu. Vairs to nedara, jo saprot, ka sāp. Tapat ar kniebšanu un zvetēšanu pa seju. Protams, es to nedaru, lai nodarītu viņai lielas sāpes. Bet bišķin jau viņa jūt un tā arī iegaumē.

Nezinu, kas būs tālāk un nesaku, ka audzināt tā, ka es to daru ir pareizi. Katrs berns ir individuāls un katrs vecaks tieši tāpat. Neviens jau arī nepiedzimst par gada teti vai gada mammu, to visu mācas kopā ar bērnu. Man šķiet, ka jābūt atvērtam pratam pieņemt to, ka bērns redz pasauli savādāk kā mēs un maksimāli jāatbalsta viņa centieni to izzināt. Tad, iespējams (vēl nezinu, kas būs nākotnē, bet pagaidām izskatās, ka tā ir), vecāku un bērnu vidū rodas sapratne un saskaņa.

konnca

Es runāju pēc pieredzes, jo manam bērnam ir 4 gadi un līdz šim visādi mēģināju viņu audiznāt izmēģinot visus variantus... Tikai tagad saprotu, ka viss bija velti... un ka tagad ar viņu visu var smuki sarunāt paskaidrojot, kādas sekas būs viņa darbībai utt... un nav ne izlaists bļauris, ne kāpj uz galvas...

Ja runa ir tieši par veiklau, tad ideāli būtu, ja bērns tiktu tur vests, kad vēl nav noguris un ir labi paēdis. Uzreiz būs mazāk krenķu un kaprīzes! Tad vēl veikalā nevajadzētu uzturēties pārāk ilgi. Protams, man bieži patīk tā lēnām izstaigāt, visu papētīt, izlasīt sastāvu u.tml., bet to vajadzētu tad darīt dienās, kad bērns netiek ņemts līdzi.

Labs ieteikums bija par ignorēšanu un ļaušanu pabļaut. Tur gan jābūt biezai ādai (no citu cilvēku neapmierinātiem skatieniem) un stipriem nerviem. Bet pirms tam noteikti vajadzētu pamēģināt parunāt (tas nekas, ka bērns taja brīdī auro pilnā rīklē) - mierīgā skaidrā balsī paskaidrot, ka nerīkst to un to un var apsolīt, ka mājās savukārt par labu uzvedību būs tas un tas. Nu un vēl viens variants, kas ļoti labi darbojas uz pavisam maziņiem - uzmanības novēršana. Mazais sācis niķoties - parādi spīdīgu atslēgas piekariņu, mobilo telefonu ļauj paspaidīt u.t.t. Bērns ātri vien aizmirsīs, ko tikko bija gribējis.

Citās situācijās, piem., kaprīzes āra pastaigās, var apsolīt, ja turpinās neklausīt, tad,piem., iesiet majās. Un, ja bērns turpina neklausīt, nekavējoties savus draudus arī izpildīt (bez tam atnākot mājās var bērnu arī paignorēt kādu brīdi, kamēr šis nenomierināsies). Pietiks ar pāris tādām reizēm, lai mazais saprastu, ka IR jāklausa.
Vecākiem ir jābūt stingrai nostājai, tad arī bērnam ir skaidrs par atļautām robežām.

Man bijis tā :
pirms veikala mājās norunā vienu lietu, ko dabūšu , konfekti, cepumu, kinderu . Ja veikalā sāktu stresot , nedabūtu neko :D Mamma teica, ka plāns strādājis , biju klusa kā pelīte .

Neons, ja es redzu, ka vecāki veikalā cenšās ignorēt sīkā bļaušanu, tikai pasmaidu , nekādi neapmierinatie skatieni .
Vienreiz redzēju labako teātri - apsargs pienāca klāt un " sak, atdodiet viņu man , mani bērni tikai strādā un ēd maizi , nekādas konfektes viņiem nav " Puika uzreiz mammai džinsos ieķērās :D

Vēl par veikala pameklējumu - nevajag katrreiz pirkt kādus gardumus. Bērns pieradīs pie tādas lietas un turpmāk vienmēr pieprasīs. Dažreiz var nopirkt, dažreiz nē, bet dažreiz ir labi, ja pašai kabatā ir kāds našķis, ko iedot brīdī, kad bērns sācis niķoties.

Ja 6 mēnešu vecs mazulis sāk pēkšņi raudāt uz grīdas, tad nu nevajag ignorēt, bet var kādas 10 sekundes nogaidīt un tad pienākt klāt. Bet būtu labi uzreiz sākt runāt, lai mazulis dzird pirmām kārtām mammas balsi. Un tad atkarībā no vēlmēm un situācijas, var paņemt rokās, var vienkārši paglaudīt un iedot kādu jaunu grabuli ko papētīt. Galvenais bērnam ir nevis tas, ka viņu ņem rokās, bet tas, ka mamma ir blakus.

kad 1x izmēģinaja vārtīties, nepievērsu uzmanību, palasiju blakus žurnālus, pavārtijās 10.min. , neviens uzmanību nepievērsa, apnika, piecēlās un gājām tālāk. vairāk nekad nav bijusi vēlme vārtīties :D

naktsmeita, jā ir daudz cilvēku, kuri izprot radušos situāciju veikalā. Un liels paldies viņiem, ja vēl cenšās palīdzēt! Bet ir arī tādi, kuriem tas traucēs un pēc tam rakstīs forumos, cik bērni pretīgi, izlutināti, brēcoši un vispār užas... :D

naktsmeita

Ar apsargu ideāls variants... es savējo arī vienmēr biedēju ar apsargu, ka savāks ja nemācēs uzvesties...

Un par citu skatieniem.. nekad neemsu novērojusi īgnus skatienu.. es tās pāris reizes kad manējam veikalā uznāca ķērkšanas un krišanas lēkmē.. smekoties gāju no viņa prom... un apkārtējie arī iesmēja... šis protams redzot mani attālinoties sāka skriet pakaļ un nomierinājās... un tad apkārtejie vēl vairāk iesmēja...

par vecākiem runājot , burtiski tikko runāju ar mammu, viņa ir skolotāja .
skolā nesen bija beztabu , vairāki vecāki uzbrūk skolotājiem , skolotāja pat atsakās no klases , jo nespēj tikt galā ar bērniem, kuriem viss atļauts, bet pat aizrādīt nedrīkst , citādi vecāki zvana TV ... dikti skumji

vairāki vecāki uzbrūk skolotājiem , skolotāja pat atsakās no klases , jo nespēj tikt galā ar bērniem, kuriem viss atļauts, bet pat aizrādīt nedrīkst , citādi vecāki zvana TV

+++++
Jo jāmāca taču tikai skolotājiem, bet mājās - viss atļauts!

Katrs bērns ir personība, katrs ar savām rakstura iezīmēm, pat mani dvīņi ir ar ļoti atšķirīgiem raksturiem.
Ar vienu varu sarunāt, otram der ignorēšana :)
Kaut kā jāuztausta audzināšanas metode :)!

Tas ir tāds periods kad bērnam šķiet ka pasaule giežās ap viņu. Viņš ir pasaules centrs un var visu saņmet ja vien pacenšās ar blaušanu un niķošanos.
Nav labi bērnu neņemt nekur līdzi, jo ir jāmācās sabiedriskās vietās attiecīgi uzvesties.
Vairāk vai mazāk visi caur to ir izgājuši.