bērns uz galvas

Roxy!
Tu ko???? Jāaudzina no paša sākuma, 3/4gadi, tad jau tev ir čau rasma! Tadag tev būs daudz grūtāk, daudz. Viņš jau tev ir uz kakla uzkāpis..

Jā - nevēlamas rīcības ignorēšana. Atceros, ka man bērnībā vislielākais bieds bija, ka mamma uz mani apvainosies un nerunās, kad es kaut ko ne tā izdarīju, piemēram, slinkoju un netīrīju māju. Tad viņas nākamā frāze bija (kad, piem., prasīju iet ciemos pie draudzenes vai saldējumu) "Tu manī neklausījies, kāpēc lai es tevi tagad klausītos?"
Nu varbūt nerunāšana un apvainošanās, pūšanās visos gadījumos nav pats pareizākais variants, bet šādiem niķiem gan tas labi iedarbotos.

ja berns veikala nogazas un blauj, vnk jauzliekas ka vis ir ok un jaiet prom :D nu vismaz manejais vairs nekrit gar zemi un neblaustas, jo svesas tantes iet klat un prasa kur mama, sis uzreiz pieleca kajas un skreja pie manis i vairs neko nevajadzeja :D
atceros, ka mana mamma stastija ka ar ta darijusi :p

Manam puikam šobrīd ir pusotrs gads, un es redzu, ka daudz ko viņš apgūst caur paša pieredzi, piemēram, - dabūja no kaķa pa mizu un saprata, ka nevajag dzīvniekam bāzties virsū. Pirms tam es sausu muti varēju stāstīt, ka kaķītim nevajag darīt pāri. Šobrīd stāstīšana pilnīgi neko nedod, lai gan šādā vecumā bērns jau diezgan daudz ko saprot. Es gaidu to brīdi, kad arī ar runāšanu kaut ko varēs panākt, jo šobrīd man nākas izmantot diezgan striktas audzināšanas metodes. Piemēram, lai šobrīd panāktu, ka bērns nekāpj kājām uz sēdekļa, man viņš ir jāpasit padusē un jānes prom no krēsla. :D

Nu bet kā, nu mazajam 6 mēneši. Guļ viņš man uz grīdas, pēkšņi sāk bļaut. Neskrienu uzreiz klāt, sāk raudāt-ko atstāt raudam vai kā??!!
Pirmo laiku, manuprāt,, viņi dara ko grib. Saki ko gribi.

Manuprāt, vislabākais veids ir ignorēšana. Tā atstāj lielaku iespaidu nekā bļaušana un sišana.

Šito mana mamma arī pielietoja :) Reiz viņa mani esot nolikusi gulēt vakarā un pati arī gājusi gulēt, bet es esot izdomājusi, ka tagad gulēt negribu, un stāvējusi gultiņš, brēkusi... Ko viņa? Neko. Tajā naktī pāris stundas negulēja, bet kad es esmu izbrēkusies, normāli aizmigu un nekad vairs arī neesot mēģinājusi ar brēkšanu kaut ko panākt.
Manu izcilo nekaunību viņa ārstāja ar žagaru jau pašā saknē. Un veiksmīgi izārstēja. Dzīvē esmu ar žagaru dabūjusi tikai 3x, bet īstajā laikā, īstajā vietā un ar to pietika, lai izaugtu par normālu cilvēku.
Vēl mana mamma bija baigi labais psihologs. Viņa ļoti labi zināja, kas man ir svarīgi un, ja es nekausīju, tad draudēja, ka palikšu bešā. Piemēram, ja viņa zināja, ka ļoti gribu braukt līdzi uz pilsētu (bērnībā dzīvoju laukos) tad pāris dienas dabūju dzirdēt "ja neklausīsi, paliksi mājās" - ļoti efektīvs un elegants audzināšanas līdzeklis, jo izvēle vai klausīt jau paliek manā ziņā :D Vienmēr mācēja izdomāt, ar ko padraudēt :D
Kopumā man patika, kā mamma mani audzināja :)

Manuprāt, TIEŠI jāaudzina līdz 3 gadiem viscītīgāk, tajā laikā veidojās bērna raksturs, pat vērtības!

Piekrītu tām, kas saka, ka jāignorē.
Mamma stāstīja, ka ar mani bērnībā bija līdzīgi. Ja kaut kas nepatika vai kaut ko gribēju dabūt aizgāju uz blakus istabu, nokritu zemē un sāku bļaut.. Ja neviens nenāca , tad pati esmu klusām piecēlusies un gājusi skatīties kāpēc neviens nenāk pie manis.. Pāris reizes pēc šādas ignorēšanas esmu sapratusi, ka neko šādā veidā nepanākšu ..

Bērna audzināšana ir jāsāk mājās. Ja bērns regulāri veikalā ārdās, vārtās pa zemi, tas jau ir izlaists bērns, un , manuprāt, tā ir tikai vecāku un audzināšanas vaina..

Ar sišanu maz ko var panākt. Bērnam jau pašā sākumā ir kārtīgi jāizskaidro KĀPĒC viņam netiek kaut kas atļauts, KĀPĒC tā nedrīkst darīt un kas var notikt, ja tā tiks darīts.. Protams, ja bērns ir pamatīgi nogrēkojies vai nesaprot , tad ir jāsit pa dupsi.. Mazliet paraudās un pārstās, bet vismaz atcerēsies, ka tā darīt nedrīkst...

ja un 3-4 gadi ari man skiet stipri pa velu, manam tagat 2gadi un jau var visu sarunat un vins visu saprot! vins jau tagat redz ka mamai uz galvas nevar kapt, bet tetim var un izmanto to, visu laiku vinam saku lai dara tak kko, jo 4 gadi, kad bus tad jau bus par velu!

No maniem novērojumiem ar bērnu ir jādarbojas, kopš vecuma, kad viņš sāk kaut ko saprast, 3 gados jau sen ir par vēlu, jo tad bērnam tādi pamati jau ielikti, ka tos vairs nevar izmainīt. Bērnam ir jāļauj palīdzēt, nedrīkst nokaut darbošanās prieku, arī ar sapratni un runāšanu var tikai iztikt, nav jābļauj un jāsit, bet jārunā, jārāda un jāstāsta, kā arī bērna paša pieredze viņam parāda daudz ko.

Galvenais vecākam jāpievēršs bērnam uzmanība, lai nav uzmanības trūkums, ko vēlas realizēt bļaujot vai savādāk spītējoties, kā arī abiem vecākiem jābūt ar vienādiem uzskatiem audzināšanas jomā.

mazliet arī no novērojumiem tas, ka pie katras bļaušanas un sasišanās tiešām nevajag skriet klāt, ir jāizvērtē situācija vai tiešām bērnam sāp, jo bieži redzēts, ka sīkais sasitās, tad ietur pauzi, jo paskatās, ko vecāki darīs, ja vecāki nav redzējuši, tad neraud, jo nav jēgas, bet ja vecāki skrien mierināt, tad sāk tā raudāt, ka būtu galva norauta, ne jau vienmēr tā ir, bet bieži.

Nezinu, kā es to panācu, bet manējais 3gadnieks vairs nebļauj veikalā. Bija posms, kad bļāva gandrīz katru reizi, jo gribēja jaunu mašīnu un bez Kinderolas veikala apmeklējums nebija iespējams.
Bieži vien palīdzēja tas, ka viņam jau no mājām līdzi bija kāda mašīna, tad es viņam pateicu, ka viņam jau ir, nevajag jaunu pirkt, gaidīsim dzimšanas dienu, tad nopirksim. Viņš sāk stāstīt, ka šī mašīna jau veca, saplīsusi.:D
Veiksmīgi izdodas izvairīties no saldumu pirkšanas- ja viņš grib, tad saku, ka šodien jau nopirku, jāiet uz mājām skatīties.
Ja gribēja dārgas končas, tad nopirku kādas 2, lai puika apmierināts, citreiz mēģinu ''iesmērēt'' mazo čupa čupu,.
Tagad jau vieglāk- vienkārši pasaku nē un viss kārtībā. Kā arī izstāstu, ka viņš tāpat sagriezīs jauno žurnālu,to neapskatījis- nav jēgas pirkt.

Vajag iemācīt kas ir labi un kas ir slikti,ko drīkst un ko nedrīkst. Ja sāk blēņoties,tad mierīgi pateikt,ka tā nedrīkst,jo blah blah blah. Nevajag bērnam izdabāt,ja vakariņās ir sautējums,tad ir jāēd sautējums nevis var pieprasīt kaut ko citu(izņemot ja ir kaut kas kas negaršo vai alerģija).
Sist nevajag,bet pa dupsi uzšaut gan,ja galīgi nesaprot(un tā nav sišana/vardarbība).
kr4 ir jāiemāca,ka tu esi vecāks un viņš-bērns.

kad nevar ko dabūt sāk ārdīties, ignorēju, bet nu ir arī pa dupsi dabūjusi

Bērna audzināšana ir jāsāk jau no ieņemšanas brīža, bērnu jārunā un jāaudzina kamēr puncī un tad jau kā piedzimst, protams, nav pieļaujams, kad māte pat uz wc nevar aiziet bērns bļauj pa visu māju.

Nevajag jau uzreiz pārspīlēt.
Ar bērnu vajag runāt, paskaidrot. Vecāki, gribēdami labu, pieradina bērnu, katru reizi ejot uz veikalu, kaut ko nopērkot -mašīnu, kinderolu, konfektes. Bērns pierod, un loģiski, ja ir reize, kad viņš to neiegūst, jūtas apjucis, jo tā nav ierastā kārtība pie kādas viņš ir pieradis un sāk niķoties.

Man meitiņai pusotrs gads.
Ļoooti daudz runāju, ir parādījušies jau niķi un viņa ir ļoti nepacietīga, nesaprot, ka nevar uzreiz visu dabūt. Tad dažkārt nokrīt zemē un lokās. Es ļauju izbļauties, jo tas notiek bez asarām.

Par veikaliem - dažkārt neejam visi, bet, piemēram, tētis paliek ar viņu ārā... +ja viņa neredzēs, ka kko priekš viņas paņem, arī negribēs to un necels brēku.
Par sišanu un iepēršanu un uzšaušanu pa dupsi - domāju, ka 1,5 gadīgs bērns to nesapratīs. Esmu pret.

Veiksmi un izturību mums - mammām :)

Runājot par to vārtīšanos gar zemi, atminos,kad brālis bija mazs, uz viņu iedarbojās lieliski ignorēšana un neliela iebiedēšana. Pēc vienas reizes, kad šis atkal izdomāja patīrīt veikalu grīdas, mūsu oma šim pateica, ka tārpi dibenā salīdīs. Viss, tā bija pēdējā reize, kad viņš šādi rīkojās :D Aizvien smiekli nāk, atminoties viņa sejas izteiksmi izbīlī par tiem tārpiem :D

Nu ar audzināšanu tā ir, ka laicīgi jāstāsta, jāmāca, ka nedrīkst, ko drīkst. Jā - arī ignorēt var dažos gadījumos, tas palīdz vislabāk.

Bērnus sist nedrīkst. Un arī sišana pa dibenu IR sišana. Tā ir vardarbība pret bērniem!

Bērnus sist nedrīkst. Un arī sišana pa dibenu IR sišana. Tā ir vardarbība pret bērniem!

Tad jau arī ja vīrs vai draugs uzšauj pa dibenu, tā ir vardarbība. Ārpŗats, tad jau Latvijā visur valda viena vienīga vardarbība :D Kas attiecas uz vecumu -līdz 5ciem gadiem veidojas gan pašvērtējums, gan vērtību sistēma gan visstraujāk attīs'tas personība - šis laiks rūpīgi ''jākontrolē'', bet veikalā (kā pati esmu novērojusi) - daudzas mammas padodas bērnu kliedzieniem jo viņām kauns, ka visi blenž un murmina ''ārprāts, cik nekaunīgs bērns, kā vecāki izlaiduši'' un lai bērns apklustu, ir gatava viņam nopirkt visu - šito bērns iemācās un tālāk izmanto vienmēr

Pēc pāris reizēm sapratīs, ka ar to neko nevar panākt

+