Vai ļaunā pamāte un Pelnrušķīte? :)

Uz sievu gluži greizsirdīga nebiju, drīzāk uz viņu kopīgo bērnu. Varbūt tāpēc, ka man bērnībā netrika tā gādība un lutināšana, kas tika viņai lielos apjomos. Ar laiku tas pārgāja. Sākumā bija liels aizvainojums, ka redz sīkajai viss tiek a man bija jāstaigā brāļa drēbēs. Nu tgd esmu piaugusi un smieklīgi atcerēties.

Māsu, brāļu man nav.
'Man ir tikai mamma, jo tēvam un viņa radiem pēc škiršanās vairs nebiju vajadzīga.

Mammas vīrs pret mani izturas ļoti labi. Uzskata par meitu, sauc mani tā gan ikdienā, gan citiem dzirdot. Un vispār ļoti lepojas ar mani.

Hmm, nezinu, vai to var saukt par greizsirdību.
Man jau liekas, ka tas nav nekas bērnišķīgs - tas ir aizvainojums par to, kā viņa pret Tevi izturējās, kad biji pusaudze.

Man ir līdzīga situācija, kad esmu greizsirdīga, jo lai esmu pieaugusi, atceros, ka man nebija tik liela uzmanība no tēva, kāda tagad ir manam pusbrālim :( Un vispār liekas, ka šajā ģimenē viņš cenšās vairāk.. līdz ar to aizvainojums ir!

Kā jau tipiskā latviešu ģimenē - arī mani vecāki ir šķīrušies

Pilnīgas muļķības par to tipisko latviešu ģimeni!

Un, nē, neesmu bijusi greizsirdīga ne uz māsas vīru, ne brāļa draudzeni. Mums visiem ir draudzīgas attiecības.

Marcelle - tas varbūt tāds aizvainojums un greizsirdības mix? Atceros, ka tēvs mani vēl par zagli sauca, jo esot dvieļus zagusi (nu lieki teikt, ka tie bija meli), beigās izrādijās, ka tās sievas dēls visu sastrdājis un tā uz mani novēla. Tā sajūta, kad mirklī, kad tavā vecāku dzīvē ienāk otrā puse un bērni kļūst par lohiem, kas pie visa vainīgi - tas ir mulsinoši.

konnca - statistika ir nežēlīga.

Neesmu.
Mani vecāki arī ir šķīrušies ( tiesa ne oficiāli,bet tas nemaina lietas būtību) un abiem jau ir savi dzīves draugi,
Sākumā es nevarēju pieņemt tēta draudzeni, jo mamma ( tajā laikā vēl bija bez drauga) mani noskaņoja pret viņu. Biju dusmīga,ka tas viss tiek darīts tā kā man aiz muguras. Mani pat oficiāli neiepazīstināja ar viņas.Tētis veda viņu uz mūsu mājām jau tad,kad es gulēju un bez maz slēpa viņu otrā istabā.Jā, vajadzēja paiet gadam, lai es to visu sagremotu. Tikai šovasar es pirmo reizi oficiāli aizgāju pie viņiem ciemos. Rezultātā man ir divas draudzenes. Tēta draudzene, kurai es varu stāstīt visu, runāt par visu un mani tiešām uzklausa un tēta draudzenes meita, kura arī ir manā vecumā un esam kļuvušas tiešām tuvas draudzenes.Arī ar tēta draudzenes dēlu man ir labas attiecības. Lieta,ko es novērtēju ir,ka man ir bijusi iespēja dzīvot gan mazā ģimenē,kura sastāv no trim cilvēkiem un svētkos ar omi un opi, un tagad, kad es gandrīz katru dienu esmu pie tēta, kur ir liela ģimene, visi brālēni, māsīcas, brāļi, māsas ir tik tuvi un tik labās attiecības, tevi tiešām pieņem un tu jūties pavisam savādāk. Ja man kādreiz būs bērni, noteikti es vēlos lielu ģimeni.
Ar mammas draugu man ir neitrālas attiecības. Vēl joprojām stostos starp ''čau'', ''sveiki'', ''labdien'', ko nu labāk teikt.

Tava situācija ir pavisam normāla, klasika, ja tā var teikt. Nekas, gan jau pieradīsi pie savas greizās sirds.

Man gan gluži nebija greizsirdība, bet gan izteikta nepatika, pirmkārt, jo mamma izvēlējās vīriešus ar alkohola problēmām, otrkārt, viens no viņiem bija slepkava, treškārt, jo tika vērstas nepatīkamas darbības pret mani un mamma to viņam piedeva.

Ja godīgi neesmu bijusi greizsirdīga, lai gan mātei bija ļoooti daudz vīrieši, viņa man vienmēr mēģināja iestāstīt, ka jūtos greizsirdīga, bet tā tiešām nebija!
Greizsirdīga esmu uz sava lielā brāļa draudzenēm :D Man neviena nešķiet pietiekoši laba priekš viņa :D

Man gan gluži nebija greizsirdība, bet gan izteikta nepatika, pirmkārt, jo mamma izvēlējās vīriešus ar alkohola problēmām, otrkārt, viens no viņiem bija slepkava, treškārt, jo tika vērstas nepatīkamas darbības pret mani un mamma to viņam piedeva.

Tāda sajūta, ka to rakstītu es. Tici man, quest, zinu kā esi jutusies!

quest - ceru, ka ņemšos prātā, jo nudien neesmu taču maziņā, kas var sist ar kāju pie zemes un teikt - ne-pa-tīkkk :D

Es to nesauktu par greizsirdību, bet man vienmēr pārņem nelielas skumjas, kad mans draugs neiet uz visādiem pasākumiem, neapmeklē balles un/vai pirts pasēdēšanas, bet manas māsas vīrs gan (protams, kopā ar māsu). Varbūt tās skumjas rods tāpēc, ka tās ir saistītas ar to,ka varbūt tieši tas man ļoti pietrūkst attiecībās ar draugu...

Bērnībā biju greizsirdīga uz brāļa draudzenēm :D

Bet par tēti runājot - esmu nevis greizsirdīga, bet gan dusmīga, ka pēc šķiršanās tētis sagāja kopā ar vienu sievieti, kura atbalsta viņa alkoholismu un degradēšanos.

_paris, arī mani vecāki ir šķīrušies un visādi ir gājis.
Bet man kaut kā lielāks aizvainojums ir palicis uz tēvu, jo, nu, paskatoties reāli, viņa jaunā sieva taču būtu to pieņēmusi, ja viņš par mani būtu pienācīgi rūpējies. Pat ja viņai tas nepatiktu - kas cits viņai atliktu? Ja viņš būtu skaidri norādījis, kāda ir mana loma viņa dzīvē.

Greizsirdīga neesmu un nekad neesmu bijusi, tomēr jāatzīst, ka maniem vecākiem ir tendence ar gadiem atrast ar vien sliktākus un sliktākus partnerus...

Mamma pat apprecējās. Nu, ar patēvu man ir vairāk kā sliktas attiecības, bet tēva iepriekšējā dzīvesbiedre bija tiešām stulbākais cilvēks, ko esmu satikusi savā dzīvē. Tāpēc - nē, greizsirdību neizjūtu, drīzāk naidu un žēlumu.

Mamma jau savu dzzīvi nodzīvos afr patēvu, bet tētim gan gribētos kādu feinu svievieti piemeklēt. :)

pieļauju, ja ir kaut kas ne pozitīvs iekšā- tas nav tapat. Jo man arī vecāki ir šķīrušies, bet vecāka otra puse man ir ļoti tuva, citreiz pat varu runāt vairāk nekā ar savu vecāku.

Mana ģimene iespītē sliktajai statistikai, tāpēc nezinu kā tas ir - būt greizsirdīgam uz vecāku 2. pusītēm..
Zinu stāstu par draudzenes mammu. Viņu māte (!!!) patrieca no mājām, jo sagājās kopā ar jaunāku vīrieti.. baidījās, ka nocels. Tā nu meitene ar tukšām rokām cīnījās par savu vietu dzīvē.. :)
Toties man tuva brāļu-māsu greizsirdība. Tikai pēdējo gadu sākām vairāk respektēt izvēles.. :)

Man pašai gan tā nav, bet patēva meitai (6 gadi) gan.. Kad viņa atnāk ciemos pie mums, var just, ka viņa ir ļoti greizsirdīga. Dažreiz pat žēl skatīties kā viņa pārdzīvo.

Es pieskaitos statistikai - bet tas bija labākais lēmums, ko māte varēja izdarīt - izšķirties oficiāli. :)

Mammai draugs nav, jo visi veči cenšas uz kakla uzsēsties, bet tētim ir draudzene, kas man liekas pārāk laba priekš mana tēva, bet tā kā forša sieviete, tad man tiešām nav nekādas problēmas ar viņu.

Tikai vienu brīdi likās, ka tieku apbižota attiecībā uz viņas bērniem, jo gan tēvs, gan mana vecmamma baigi satraucās vai viņi no laukiem visu paņēmuši, jo par mani neviens tā nav satraucies, laikam apslēptā greizsirdība, bet tas bija tikai vienu brīdi, jo tomēr sapratu, ka par savu dzīve nevaru sūdzēties, taču tēva atbalsts īsti nekad nav bijis, līdz ar to laikam tas bija tas greizsirdības iemesls, taču mūsu attiecības ir normāla līdzās pastāvēšana, nevis labas tēvas - meitas attiecības, jo pagātnē esmu pārāk daudz morāli cietusi no viņa, lai to visu spētu aizmirst.