Jautājums aizņemtajām??

Man nesen bija iespēja pabūt vienai 2 nedēļas, pirmo dienu mazliet skumji, pēc tam tāds URĀ, viss dzīvoklis mans, gulta mana, daru ko gribu, cikos gribu, cik skaļi gritu u.t.t., bet tad jau sākās lomkas, , kad skaitīju dienas, kad atkal būsim kopā, tāpēc - nē, negribētu.

Ir man dažas brīvas draudzenes, kuras stāsta par randiņiem un piedzīvojumiem vienām esot, tad protams ir tā, ka aizdomājos kā būtu, ja būtu, bet nē, es esmu absolūti attiecību cilvēks, man vajag to otru pusīti, atbalstu un draugu, lai man nebūtu katru nakti jāguļ pie ieslēgtas gaismas :D

Nē.
Draugam tāds darba režīms, ka es pietiekami bieži esmu viena dzīvoklī un varu baudīt vienatni un savu telpu. Taču, tādu vienatni, kad viņa vispār nav un kaut kādus randiņus - nē, to gan vispār negribas. Turklāt, jaunus cilvēkus varu iepazīt kā paziņas tāpat.

Jāāā!!! bet - es esmu laimīga esošajās attiecībās un citi vīrieši mani neinteresē pat domās . Taču , man ik pa laikam vajag pabūt vienai . Tà ir bijis vienmèr , arî pirms attiecîbàm. Neskatoties uz to , ka vèlos salaulàties , man moràli vajag brîvîbu, es pat teiktu , ka esmu kà kaķis . Es nespēju izturēt piem 3 brīvdienas kopā visu laiku , man vajag kko padarīt pašai , ieiet savā pasaulītē utt Visu laiku dzīvoju reālo dzīvi paralēli ar savu garīgo . " izskrieties " man negribas

Negribās būt vienai. Mīlu savu puisi un vēlos ar viņu būt ik brīdi. Tas jau arī laikam tādēļ, ka sanāk retāk tikties. Viena biju ilgi un esmu izbaudījusi visu ko vajadzēja izbaudīt. Ar draugu jau tāpat daru visu ko gribu, kopā izklaidējamies un tā tālāk. :)

Viens otram netraucē, ko? :D

Nē, negribas.

Lai negribētos vazāties riņķī un izmēģināt citus vīriešus, vajag iztrakoties, iztusēties un izrandiņoties pirms uzsāk nopietnas attiecības. Īpaši tas attiecas uz tām kuras sāk pieaugušo dzīvi jau gados 16, 17, 18, tas ir galīgi garām.

Par pārējo, lai arī esmu attiecībās, tāpat eju tusēties ar draudzenēm, tāpat iepazīstu jaunus cilvēkus, gan vīriešus, gan sievietes. Braucu arī kur gribu, mani mans vīrietis neierobežo paldies Dievam. Sasieta un ierobežota nejūtos. Un nevienu robežu neesmu nekad pārkāpusi.

Nē, nekad nav gribējies. Lietās, ko gribu darīt neesmu ierobežota. Randiņi ar citiem neinteresē, iepazīties ar jauniem cilvēkiem varu arī attiecībās, atskaitīties nevajag (tikai tik cik pateikt - kur esmu, kad būšu), pēc flirtēšanas arī nealkstu.

Es bieži esmu viena, un parasti daru, ko es gribu, atpūšos ar ko gribu. Draugs to visu akceptē, netura mani pie ķēdes un nekotrolē nekad mūžā ar 1000zvaniem dienām vai sms.

Viņam ir savs biznesiņš, un strādā, no 10-20tiem, citreiz, kad kāds drifta projekts, tad pat ikgāk mājās viņš ir maz, un brīvdienas arī maz ņem.

Tāpšc sanāk bieži atpūsties vienai vai ar draugiem... ar draudzenēm pa Vecrīgu utt.
Attiecības mums ir labas, esam kopā 4 vairāk gadus, saderinājušies.

Tiesa, lai cik maz viņš maz būtu mājās, kad esam kopā , nekam citam nav nozīmes:)

Mums ir daudz brīvā laika vienam no otra, ja to vēlamies. Nevienam no mums nav tendence otru kontrolēt. Tomēr, pat tādos brīžos, kad esmu nikna uz viņu, es nevaru iedomāties, ka viņš man nebūtu. Nē, es esmu iztrakojusies un izārdījusies, un atradusi Savu cilvēku.
Brīvais laiks tikai fantāzijās liekas aizraujoši, bet kad abi ejam katrs uz savu pusi, sazvanamies un atzīstam sakāvi, interesantāk ir atpūtu baudīt kopā.

Gribējās un tāpēc tagad esmu viena :D

Manuprāt, ja gribās pauzi, tad attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā, ideālajā variantā nekādas pauzes nav nepieciešamas un kopā esot ir tik labi, ka par vientuļā koijota dzīvi nemaz nedomā.

Ja kādreiz strīdu karstumā uznāk tāda doma par to, ka - aj, būtu labāk, ja es būtu viena, tad tik pat ātri šī doma aiziet.. nebūtu nekas labi, būtu briesmīgi, ja tā cilvēka nebūtu manā dzīvē.

Neuzskatu, ka attiecības kaut kādā veidā ierobežo. Piemēram, lasot, kā citas meitenes kādu laiku pēc šķiršanās bļaustās, cik labi tagad ir, dari, ko gribi utt... Viņas, atvainojos, laikam būrī turētas. Brīvību nekad neesmu gribējusi un nekad neesmu panesusi, jo otra pusīte ir VIENĪGAIS cilvēks, ar kuru es tiešām jūtos ērti, brīvi, vienīģais cilvēks, kuram patīkami ir vienkārši būt blakus. Reizēm esmu domājusi, ka man blakus varētu būt cits cilvēks, lai gan ļoti mīlu, no viņa puses es gandrīz nekā nejūtu (laikam nemaz nav, ko just), pieies un samīļos tikai tad, kad seksu vajag utt

Jā, bieži vien uznak tādi periodi, bet tad es pasaku vīram, ka man vajag atpusties no viņa, un viņs respektē. Viņš atļauj man iet uz klubiem bez viņa, iet kopa ar draugiem. jo mūsu attiecībās mums ir ta, ka ir kopējie vakari un ir vakari, ko mēs pavadam šķirti, kopā katrs ar saviem draugiem un mums nav svarīgi vai tur ir puisi vai meitenes. Jo attiecībās vissvarīgākais ir uzticība un zinu, ja viņš gribēs mani krāpt, tad nokraps, ar varu tak nevienu nenotures.

Es labāk gribu ar savu puisi kopā būt un kad beši ir tad abi divi izstrīdētos un tad laimīgi atkal dzīvotos pēc tam :D Bet man tādi ierobežojumi nav, var darīt ko gribu un viņš ar, lai gan uz krāpšanām mums tas neattiecas protams :D Bet ja gribētu aizbraukt kur atpūsties tad zinu ka viņš mani neturētu un es viņu ar jo VAJAG ar dažreiz izjust to brīvības sajūtu, lai gan ar savu puisi es vairāk brīva jūtos kad esmu ar viņu nekā kad neesmu. :D

Es nezinu vai prastu dzīvot viena... jau no padsmit gadiem emsu paŗlēkusi no vienam attiecībām uz otrām bez starpposmiem...

Ehh vienas bija brīvā tipa attiecības... ne brīvā tādā izpratnē, ka mums bija noruna, ka tiekamies arī ar citiem, bet brīvā režīmā mums pašiem, bez iepriekšējām norunām, bez zvaniem katru dienu, tikāmies kad sanāca un viens otram neko nejautājām ne kur kurš bijis ne kur kurš ies...
Tolaik biju kā no striķa norāvusies, tā kā iepriekšējās attiecībās biju nogurusi no kontroles utt.. izbaudīju šo laiku... bet nu tas bija traks ballīšu laiks... negulētas naktis un trakošana apkārt... gan ne ar citiem puišiem, jo neesmu no tām kuras krāpj.. bet ballējos pamatīgi.... Un laikam savu limitu izballēju...

Tagad vairs viena negribētu būt... man ir sava jaukā mazā ģimenīte un jūtos labi ar to... :)

Man pēc pusotra gada attiecībām vienmēr tāda krīze uznāk, kad sāku kā nenormāla skraidīt pa klubiem, tad man tiešām gribas būt brīvai, principā jau uzvedos kā brīva. Ar tagadējo puisi, vai nu pārāk mazu laiku esam kopā (+/- gadu) vai arī, cerams, esmu mainījusies un izskraidījusies.

Dažreiz ir bijuši tādi brīži, bet tie ātri pāriet.
Pēdējo gadu mēs vispār tiekamies tikai nedēļas nogalēs, tā kā paspējam izbaudīt laiku vienatnē un noilgoties viens pēc otra.

Jā, brīžiem gribās un man tas šķiet normāli :)

Es negribētu. Man ir labi tā,kā ir..es laikam vēl esmu pietiekami samīlējusies,lai gribētu sēdēt tikai ar savējo rociņās sadevušies. :D