Jautājums aizņemtajām??

negribētu :)

Ir bijusi 1-2 reizes, kad reāli bija uznācis mazais besītis :)
Bet vispār, lasot kādu no šīs dienas diskusijām, kur gāja runa par brīvību utt., tieši nodomāju NU NEGRIBAS :)
Tik forši, ka ir kāds īpašs cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties, kas ir kā daļa no tevis :)

Negribu, esmu tā pieradusi , ka domāju ka nespētu dzīvot bez sava puiša, un viņš bez manis, pat nesen bijam ballītē, katrs pie saviem draugiem, abi sazvanijāmies, tiesa puisis pirmais zvanija un teica cik dīvaini bez manis jūtas, jo mēs esam 99% kopā, pat vienā darbā strādajam :D

Ir bijušas reizes,kad draudzene (kurai nekad nav bijis normāls vecis pie sāniem(vienmēr pagadās kkādi idiņi)) lielās ar to,ka pārguļ ar 1 , tad otru utt. Arī uznāk brīdis - nu, it kā gribētos pauzīti, bet jau nākamajā dienā pasmejos par to visu! :D Nu, nevaru bez sava mīļotā. ;] Pazaudēt visdārgāko tikai vienas nakts vai ballītes dēļ? Nē! ^_^

Esošajās attiecībās neesmu sevi pieķērusi pie šāda rakstura domām.. Iepriekš es vienkārši alku pēc pauzēm, noraušanās no ķēdes, protams, turēju sevi grožos.. bet toreiz patiesībā gribējās nopietnākas pārmaiņās privātajā dzīvē :)

agrāk dažkārt uznāca šādas domas, bet nu jau sen vairs nē! Esam laimīgi precējušies, turklāt mēs viens otru praktiski neierobežojam. Zinu pārus, kur viens bez otra nedrīkst no mājas iziet vai uz kādu ballīti aiziet, bet mēs pat dažreiz braucam ceļojumos katrs savā kompānijā, esmu braukusi ciemos pie drauga - puiša uz citu valsti, scēnas praktiski nekad netaisām.
Esam viens otram uzticīgi, protams, ka pastāv arī mērena greizsirdība, bet viss ir normas robežās.

nav man ta, jo es attiecibas un viru neizjutu ka slogu. ja es velos-eju atpusties, piem, ar draudzenem(man ta atputa nekad nav bijusi klubini pa nakti, bet gan tada pasedesana pie kokteila un ka garsiga) vai braucu, kur nu vajag.

vai es ilgojos pec randiniem ar citiem puisiem?ne, jo ikdiena agrak man bija apkart tiesam daudz viriesu dzimtas cilveku un neviens nekad nav licies tads, ar kuru ja es butu briva meitene, varetu kur aiziet, jo vini, manuprat, ir sliktaki ne tikai viuali, bet ari ka cilveki par manu viru. laikam tapec nekad nav bijusi velme teret savu laiku tadam lietam.

Jā, man uznāk ik pa laikam šāda doma. Ne bieži, varbūt pāris reizes gadā. Bet nu tad arī atlaujos kādu randiņu. Protams bez nekādiem nolūkiem vai kur nu vēl seksa, bet nu vienkārši tāpat ar kādu vīrieškārtas pārstāvi pakomunicēju, ļauju izmaksāt kafiju un tā.

Nē, man tā nav, jo zinu, ka viņš ir īstais un vienīgais. Un cienu viņu.

Nē, jo mans draugs ik pa laikam aibrauc prom uz pāris mēnešiem, tad es atpūšos. Vienmēr saku, ka tikai tādēļ tik ilgi esam kopā - jo varam atpūsties un sailgoties.

Man dažkārt uznāk vēlme atpūsties no vīra, bet ne jau tāpēc, lai ietu uz randiņiem un salaistu ar citiem vīriešiem.

Mans vīrs reizi pāris mēnešos uz kādu nedēļu brauc ķomandējumā, līdz ar to man pietiek ar to nedēļu, lai pabūtu viena u.t.t. Bet patiesībā, kad uz nedēļu palieku viena, neko tāāādu nedaru- sportoju tāpat kā parasti, šiverēju pa māju, izšļūcu pa bodēm ....karoče- viss kā parasti. Un jau pēc 2 dienām ilgojos un nevaru sagaidīt, kad vīrs būs mājās :D

Nē, uz randiņiem iet nav gribējies esot aizņemtai, arī jaunus cilvēkus iepazīt sanāk, neesmu mājās pieķēdēta. Protams, ne tā kā esot brīvai, bet, jauni cilvēki ir un paliek jauni cilvēki. :)

Un nē, man vnk reizēm griba spabūt vienai ar savām domām, neviss skriet uz randiņiem, tusēties un meklēties!!!!

Manējam arī ik pa laikam sanāk būt ilgāk prom no mājām vai pārrasties vēlu, kad jau guļu, pa šiem brīžiem paspējam sailgoties. Bet principā nē, nav nekad vēl bijusi šāda doma, ka gribētu būt brīva..., tad jau nebūtu piekristusi ar viņu precēties :)

Nē, nemainītu savas attiecības pret randiņiem. Ikdienā pietiek laika noilgoties, 24/7 nesēžam viens otram blakus.

Es arī ļoti cienu un mīlu savu puisi, tāpēc nē, negribētu būt viena!
Tiešām novērtēju, ka man blakus ir cilvēks, kurš mani atbalsta un mīl un grūtā brīdī ir uz ko paļauties. Man patīk pamosties un ieraudzīt sev blakus mīļoto. Ir reizes, kad viņam jaaizbrauc prom uz kādu nedēļu un tad arī jau pēc 2 dienām sāku ilgoties :)

Gribētu uz kādu laiciņu būt viena ( 3 dienām, pēc tam sāku skumt), bet ne tāpēc, ka nemīlu vai apnicis. Domas par to, ka varēu būt ar kādu citu vsp nav. Nevaru iedomāties.

Tā kā gan es, gan draugs ik pa laikam dabūjam braukt ilgos un tālos (nu, kas kuram tāls — bet ārpus Latvijas) komandējumos, laika "sev" pietiek mums abiem. Veidojas pat tāds labs līdzsvars — kad esam uz vietas, kopā esam daudz, bet, kad jābūt citur, laiku pa laikam viens otru brīvdienās apciemojam. Bet mums katram ir sava dzīve, kurā otrs piedalās, ja sanāk, bet, ja nesanāk, nav arī vajadzības.

nee, nav taa. Shis ir tas cilveeks ar ko gribas dariit visas taas lietas kopaa. Ir tomeer labaak,ja vari skriet, diet bet ne jau viens pats, bet ar savu sirdsdraugu..