Labrīt!
Gribēju parunāt par kaut ko sevī dziļu.. Man nav vēl bijušas tādas īpaši nopietnas attiecības, ne sekss ,ne kopā dzīvošana utt. Tikai sirdī palikušas atmiņas no draudzēšanās brīžiem. Visvairāk viens puisis, tas bija visnopietnāk attieksmes ziņā un tomēr es nezinu- nebiju gana laba viņam.(Pati paskatoties atpakaļ saprotu ,ka stulbi uzvedos, par sīkumiem čīkstēju un greizsirdīga biju, bez iemesla, nebrīnos ,ka vienkārši apniku viņam) Bet tas viss ļoti sāpīgi man izvērtās. Ar viņu visvairāk biju satuvinājusies.Kad uz attiecību beigām nevarēju izturēt viņa attieksmi ,teicu ,ka nevajag tikties. Tajā brīdī domāju ,ar domu ,ka viņš mainīsies un pēc laika turpināsim tikties. Bet pēc laika VIŅŠ pateica - mums nevajag būt kopā, BET ES GRIBĒTU, es neesmu gana labs tev,neesmu tevi pelnījis.
Vēl šobrīd nesaprotu ko viņš ar to domāja. (Viņš zināja ,ka esmu nevainīga, vairākas reizes jau gribēja mani uz seksu pierunāt, bet nekad nepārmeta tieši, tomēr saprotu ,ka viņš bez tā nevarēja izturēt.) Vai tāpēc nav pelnījis mani? Bet pasakiet godīgi- vai tā nav tikai atruna un viņam vienkārši tā īpaši nepatiku un tā pateica ,lai izbeigtu visu?
Man neviens puisis nav licies tik tuvs kā viņš ,varbūt tāpēc ,ka viņš bija pirmais tāds pieredzējušākais, jo pirms viņa draudzējos ar puisi ,kurš bija ļoti zaļš un tur nebija ko izbaudīt ,drīzāk kā maza "prakse" attiecībām. :D Esmu pārliecināta ,ka tas puisis ,kurš man ir īpašs ,par mani īpaši nedomā. Pēc manis viņam bija meitene par kuru viņš visiem runāja, kurai dāvināja puķes un ,kad viņa pameta viņu ļoti pārdzīvoja ( ar mani neko tādu viņš neizrādīja, ah,laikam pavisam tukša vieta viņam biju :( )
Un man liekas ,ka tas visu laiku man nāk līdz un iekšā sāp. Es nebiju viņam gana laba, viņš bija ideāls un galvenais man ir sajūta - NEVIENS VAIRS MANĀ DZĪVĒ NEBŪS KĀ VIŅŠ. :/
2829
