Ko jūs darītu?

Tas atkarīgs no tā, ko par to domā viņa pati un draugs. Ļautu viņai pašai visu izlemt (paturēt bērnu, nepaturēt; kur dzīvot, kā uzturēt bērnu), protams, izsakot par to savu viedokli. Galu galā- gandrīz jau pilngadīga, kaut kādam saprātam jau jābūt.

Grūti iedomāties, ņemot vērā, ka man nav bērnu :D
Galvenais, lai pati varētu ar visu tikt galā. Noteikti neuzturētu gandrīz pieaugušu bērnu un vēl mazbērnu. Pati lai kuļas, ja jau tik liela ir, ka bērnus taisa.

Tu esi tā meita?

Ņemtu vērā finansiālos apstākļus, viņas nostāju par grūtniecību un viņas raksturu un uzvedību kopumā(vai nav tā, ka viņa pati vēl 13 gadīga bērna prātā). Ja viss būtu ok un pie norunas pabeigt skolu viņa piekristu, tad mēs paturētu. Aborts galējā variantā, ja apstākļi spiež.
Bet man dīvaina šķiet situācija, kad vecākiem ir jāpieņem tik svarīgs lēmums meitas vietā vai veikt abortu vai nē :(

Es nenosodītu un nelamātu - tāpat jau meitai uztraukums un vēl vairāk gruzīt nav jēgas, no tā nekas nemainīsies

Atbalstītu, kopā meklētu risinājumu. Abortus īsti neatbalstu, ja viņai ar puisi tiešām viss tik nopietni, tad ideālā variantā ar viņas puiša vecākiem domātu kā palīdzēt, kur dzīvos un kā visu nepieciešamo nodrošināt. Ja puisis vecāks, ir darbs un gatavs pieņemt pie sevis meiteni, tad vsp. ideāli, protams, palīdzētu tik un tā kā vien varētu. Katrā ziņā - sava bērna vietā tik nopietnus lēmumus nepieņemtu, neliktu arī vienai pašai tikt ar visu galā.

Kamēr nepārietu emocijas uz situāciju, nerunātu ar meitu un puisi, jo dusmās var sastāstīt briesmu lietas. Pēc tam pajautātu, ko tad abi jaunieši domā darīt? Ja jau tāda situācija, lai paši arī lemj, lai māte (es) vēlāk netiktu vainota par jebkādu no izvēlēm.

Lamāt jau nav jēgas... meita pati saprastu, kas savārīts. Protams, kā jau laba mamma atbalstītu, palīdzētu audzināt mazbērniņu, cik vien ir manos spēkos :)

Kamēr nepārietu emocijas uz situāciju, nerunātu ar meitu un puisi, jo dusmās var sastāstīt briesmu lietas. Pēc tam pajautātu, ko tad abi jaunieši domā darīt? Ja jau tāda situācija, lai paši arī lemj, lai māte (es) vēlāk netiktu vainota par jebkādu no izvēlēm.

100% japiekrīt.
Ja paši bērnu uztaisīja, tad lai paši ari domā.

Nelamātu, bet zturēt visus 3 arī nepieteiktos. Izrunātu situāciju,ko paši domā darīt un tad jau redzētu. Ja paši gribētu tēlot pieaugušos, tad laiattiecīgi arī rīkojas, bet ja meita gribētu veikt abortu un uisis netaisītos uzņemtie atbildību - atbalstītu lēmumā.
karoče neko neuzspiestu, bet uzturēt -arī nepieteiktos. paši taisīja bēbi, paši lai domā.

Noteikti, ka atbalstītu. Pirmkārt, ir jāsaprot tas, ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek, lai arī cik banāli tas neizklausītos. Vajag mācēt pieņemt situāciju tāda kāda tā ir, lai arī cik sākumā šausminoši tas neliktos. Tā taču ir dzīvībiņa , tā ir laime. Uzskatu, ka arī nevajag sākt lamāt un uztraukt topošo māmiņu, bet tieši otrādi nomierināt un atbalstīt. Tā jau nav māksla nolamāt , māksla ir pieņemt situāciju. Meitai noteikti šādā brīdī vislabāko atbalstu var sniegt tikai pašas māte, ar padomiem , sapratni, mīlestību un pieredzi. Noteikti es veltītu visu sevi savai meitai un mazbērniņam, lai viņš piedzimtu sveiks un vesels un jaunā māmiņa arī būtu gana gudra pirms laiž pasaulē bērniņu. Nu tās ir manas domas. :)

Man ir grūti domāt, kā rīkotos mātes vietā, droši vien arī gribētu būt labais mātes tēls un izrunātos, morāli un finansiāli atbalstītu meitu un mazo, ja meita izdomātu dzemdēt utt., taču to puisi gan neuzturētu un savu dzīvesvietu viņam nepiedāvātu.

Tomēr realitāte ir tāda, ka 100% zinu savas mātes reakciju, ja tāda situācija būtu bijusi - tā būtu negatīva un histēriska! Savukārt pati meitas vietā es justos drausmīgi! Manuprāt, pusgads tīņu attiecībās ir kaut kas tik nenopietns, lai dzemdētu bērnu, nu tur, pēc manām domām, ir 50 uz 50, ka būs vienai pašai savs bērns arī jāaudzina (ja arī ne uzreiz, tad pēc pusgada, gada, diviem gan), ja vien topošais tēvs nav labi daudz vecāks (un nevis par 3 gadiem, bet tiešām jau pieaudzis cilvēks, kas uzņemsies atbildību). Kā arī pašai sava dzīve sanāks nedaudz aplauzta, pat vidusskolas izglītība vēl nebūs iegūta.. Traki vispār, es laikam tādā gadījumā (tik jaunā vecumā, ja gadītos) taisītu abortu.

Bet nu, protams, ir arī pozitīvi piemēri un es pati tādus zinu, kad viss nokārtojas.

atbalstiitu meitu,lai kaads arii nebuutu vinjas leemums,jo sodot vinju ar savu histeerisko/auksto/nosodosho/utt attieksmi es vinjas situaaciju vieglaaku nepadariitu un nosodiitaaju netruuktu jebkuraa gadiijumaa "aarpus", taapeec,man,kaa mammai pienaakums buutu uzklausiit,saprast un atbalstiit savu beernu, nevis raudziities uz notiekosho izejot no sava egoisma apmierinaashanas un kkaadaam dogmaam. Shaads gadiijums noteikti buutu liela paarbauda pashkontrolei, iecietiibai un pats galvenais- beznosaciijuma miilestiibai uz savu beernu, kurai IR jaabuut.
Attieksme pret abortiem man ir daliita, taapeec nekaadu striktu viedokli nevaru un negribu sniegt.Pret kontracepciju izturos nopietni, lai nebuutu reiz jaanonaak izveeles priekshaa.

Lamāšanai vairs nav jēgas! Gribētu uzzināt, kādi plāni ir pašiem jaunajiem vecākiem. Mēģinātu atbalstīt, bet nevis dodot zivi, bet piespēlējot makšķeri.

Nu 17 nav 13, tāpēc droši vien neko nepārmestu, bet viegli šokēta un nedaudz dusmīga būtu gan. Pēc laiciņa, kad būtu sagremojusi šo jaunumus, noteikti izrunātos ar meitu par šo situāciju - ko domā un vēlas viņa, ko saka pats pusis utt.

Atbalstu cik nu varetu. Ja gribetu aortu, meginatu atrunat.

Cik puisim gadu? Ja pieaudzis vīrietis, tad viņa pienākums uzņemties rūpes par ģimeni - draudzeni un topošo bērnu. Ja nepilngadīgs, tad grūtāk.

Abortu taisīt neliktu, jo neatbalstu šādu rīcību. Tad jau atliktu pašiem audzināt bērnu.

Bet vispār es ceru, ka savus bērnus pratīšu izaudzināt tā, ka ar seksu nodarbojas tikai tajā vecumā, kad paši var uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.

Jā, esmu vecmodīga, bet uzskatu, ka sekss tādā vecumā ir nepieļaujams.

Zinot savu raksturu,es nelamātu,bet izrunātu.Ir jāsaprot,ka tā ir atbildība un bērns ir arī jāuztur.Viss būtu atkarīgs kāds meitai raksturs un kāda atbildības sajūta.Patiesībā ļoti daudzi faktori būtu noteicošie,bet morāli nelasītu,galu galā tajā vecumā galvai uz pleciem jau jābūt.

Jā, esmu vecmodīga, bet uzskatu, ka sekss tādā vecumā ir nepieļaujams.

17 gadi ir tas vecums, kad ir grūti atrast nevainīgas meitenes.
Man nepieļaujams ir zem 16 :)

Man ir meita, un es esmu domājusi, ko darītu šādā situācijā. Noteikti viņu atbalstītu, bet gala lēmums būtu tomēr viņai pašai jāpieņem. Uz abortu noteikti nespiestu, drīzāk mudinātu paturēt bērnu, jo tas taču būtu mans mazbērns... Palīdzētu, kamēr pabeidz skolu, pēc pabeigšanas gan meitai būtu jāmeklē darbs un jāsāk pastāvīga dzīve. Par puisi - nezinu, atkarībā no situācijas.

Tākā es ar savu puisi esmu kopā no 17 gadiem, tad neko traģisku tajā nesaskatu. Tā ir viņu dzīve un viņu izvēle, manā skatījumā bērns nav šķērslis. Es nebūtu nosodoša , nelamātu un histērijas netaisītu ! :)