Sveicinātas, cosmietes! Arī es esmu nolēmusi beidzot komentēt pa retam un iesaistīties diskusijās. Lūk arī mana pirmā diskusija.
Gribējās sirsniņu izkratīt, jo esmu sapratusi, ka patiesībā man nav draudzeņu. Bijām mēs tāda forša kompānija. Kopā augām, spēlējāmies. Bet tagad viss ir mainījies. Respektīvi es netieku aicināta ne uz svētkiem, ne kopīgu pasēdēšanu. Protams, tiekamies pa retam ), pēc manas un dažreiz arī pēc viņu iniciatīvas. Kad satiekamies, tad šķiet, ka viss ir tāpat kā argrāk, tikai ir viens bet. Es zinu, ka pamazām tieku izstumta no šī loka, jo tas cik bieži es viņas satieku un cik bieži viņas tiekas savā starpā ir kā diena pret nakti. Sāp man tas. Es zinu, ka iespējams tas ir tāpēc, ka man ir ģimene, bērns. Bet vai tiešām tas ir tāds šķērslis? Mazo tak var atstāt vīram, viņš labprāt pieskata. Viņām ir tikai draugi, ar ko kopā dzīvo, un cik zinu, ka arī tas nav nopietni. Varbūt tās izstumšanas iemesls ir tas, ka esmu materiāli labāk situēta, draudzenēm skauž. Tiešām ir reti nepatīkami attapties, ka nav tādu draudzeņu kā dažreiz filmās rāda. Patiesībā draudzeņu vispār nav.
Vai ir iespējams savā veidā atjaunot draudzību, vai mest mieru un iesaistīties kādā interešu grupā, iepazīt jaunus cilvēkus. Ar vīrieti tomēr nevar tā parunāt kā sieviete ar sievieti.
1
