Sliktās emocijas

Ģimenes strīdos, pirms cirst pretī labāk paklusēt (lai arī tas nav viegli), pēc mirkļa otrs jau nožēlos pateikto. Tādās reizēs pierādīt savu taisnību vienmēr un par visu ir galīgā muļķība.

Šo sāpīgo tēmu pacēla viņš, kura vienmēr izraisa asu reakciju gan no viņa puses, gan no manējās - tur mēs nevaram atrast kompromisu jau pāris gadus un es esmu sapratusi,ka šo tēmu nav jēgas cilāt,ko viņš, šķiet, nav sapratis. Un šoreiz abi pāršāvām pār strīpu.

Ir ļoti grūti piekāpties vai piekrist otram, ja zini ka pašam ir 100% taisnība.
Es esmu diezgan tempermentīgs (holeriķis) un pusaudža gados strīdējos ar visiem un par visu.
Gadi tur ir vajadzīgi lai iemācītos savaldīties un izlīgt, bez garas kašķēšanās.
Visstulbākais ja muļķīgu strīdu dēļ visa attiecību pastāvēšana var izjukt. Visumā jau sievietes ir emocionālākas (it īpāši īpašajās dienās), tāpēc vīrietiem to vajadzētu saprast un visu savu stiprumu nuturēt sevī to spļaujamo. Vismaz 20-30min. Tad parasti viss pariet. Un sievietei jāsaprot ka vīrietis ir noturējies nevis lai padotos, bet beigtu strīdēšanos. Un taisnība lai paliek pa vidu.

Man gan Melns komentari skiet tiesi laika, tiesi sadu viedokli esmu dzirdejusi ari no sava viriesa. Neapgalvoju,ka Jusu attiecibas ir lidzigi,bet kaut kadi "uzbraucieni" Melna viedoklim ir lieki,jo vina viedoklis un padoms var noderet kada cita konflikta!

Dionysus
Bet es nesaprotu,kāpēc tēma,kas VIENMĒR izraisa salēkšanos ir jācilā, ja jau iepriekšējā reizē norunājām,ka to vairs necilāsim? Šoreiz iznākums bija tieši tāds pats kā iepriekšējās 5 reizēs.
Valerija
Es cenšos tikt galā ar savām emocijām, bet Melns komentāros jau ir diagnoze man, neatkarīgi no strīda tēmas, mūsu 6 gadus ilgajām attiecibām un sadzīves ikdienā. Sieviete ir vainīga un basta.
Mēs abi šajā situācijā bijām vainīgi,jo iekarsām. Es šeit runāju par tieši šo situāciju par negatīvajām domām, nevis diagnozi visām savām attiecībām - sieviete =mūžīgā tirdītāja, nabaga vīrieti neuzklausa, vienmēr runā un vīrietim ir jāklausa. Nu nav tā.

Iekšienē tā tēma grauž un neliek mieru. Sliktā noskaņojumā tā atkal raujās ārā kā nepabeigta un netarisināta. Nav tik vienkārši aizmirst un nolikt to malā. Arī kad strīds ir beidzies un it kā viss ir mierā, iekšēji tā vēl turpina vārīties un viss tiek pārcilāts vēl un vēl. Tur jāuzliek virsū pamatīgs TABU. Tas jāsaprot un jāgrib pašam.
Tikko viens to atkal paceļ otrs iezsēdz klusumu un ievēro savstarpējo norunu to nepieminēt.

Ja sieviete vēlas dzirdēt vīrieša viedokli, tad piedienīgi būtu pēc jautājuma uzstādīšanas uz brīdi apklust. Nevis jautājumu turpināt ar sava viedokļa izklāstu. Daudzām sievietēm šķiet, ka viņas uzklausa kaut gan patiesībā ir tik emocionālas, ka vīrietis vienkārši uzstādīto jautājumu ignorē, jo oponēšana sievietes viedoklim izraisīs jaunu strīdu. Un tad arī mēdz sākties nerunāšana.

Bet par tēmu, Igy - varbūt der apdomāties, kādēļ tev tie vārdi maļas pa galvu? Ja jau tas nebija nekas nopietns, tad tiem nevajadzētu par sevi atkal un atkal atgādināt. Varbūt, Tu esi no tām sievietēm, kura vēlas sasniegt nevis kompromisu, bet savu uzskatu atzīšanu par vienīgo pareizo risinājumu? Tas, protams, nav slikti, bet ilgtermiņā rada arvien nepiepildāmības sajūtu.

Kā tikt galā ar emocijām. Šī tēma pauž tavu sašutumu par to, ka nespēj aizmirst un piedot, jo vīrieša vārdi tiešām dziļi aizskāruši, kaut arī nenopietnā manierē vērsti pret tevi. Bet varbūt arī tavs vīrietis jūtas tāpat? Varbūt, arī viņam tavi nenozīmīgie apvainojumi grauj pašapziņu un ikdienas solī traucē pasmaidīt?
Mans uzskats ir tāds, ka emocionāliem cilvēkiem, labāk strīdos neiesaistīties, pirms nav izvēdināta galva. Ja kādreiz jūti, ka briest kašķis, labāk iesākumā visu slikto ar piecstāvīgiem vārdiem, sagāz uz lapas - tā teikt, izlādējies. Un tikai tad uzmeklē vīrieti aicinot viņu uz sarunu. Kamēr jūti, ka iekšā kaut kas kurbulē, nevajag censties runāt - jo saruna nebūs produktīva, drīzāk atkal novedīs pie pie kārtējās sevis iekšējās spārdīšanas par to kas un kādēļ ticis teikts.

Nemācēšu neko ieteikt, jo man viss pāriet pats no sevis, draugs vienmēr brīnās, ka es varu pāris sekunžu laikā eksplodēt, tad atkal uzreiz būt absolūti mierīga. Ja gadījumā kaut kas vairākas dienas neliek mierā, dodos pie ārsta, jo man tā ir zīme, ka kaut kas ar hormoniem nobrucis, lai gan ticu, ka ir cilvēki, kuri tiešām dienām ilgi var pārdzīvot

Ja kādreiz jūti, ka briest kašķis, labāk iesākumā visu slikto ar piecstāvīgiem vārdiem, sagāz uz lapas - tā teikt, izlādējies. Un tikai tad uzmeklē vīrieti aicinot viņu uz sarunu. Kamēr jūti, ka iekšā kaut kas kurbulē, nevajag censties runāt - jo saruna nebūs produktīva, drīzāk atkal novedīs pie pie kārtējās sevis iekšējās spārdīšanas par to kas un kādēļ ticis teikts.

Kāpēc automātiski tiek uzksatīts,ka es esmu tā,kas lamājas ar piecstāvīgiem vārdiem un,ka es sāku kašķi? Es jau minēju,ka vīrietis uzsāka sarunu,kuru jau pirms laba laika nolikām malā ar domu vairs nekad necilāt. Ne no manas puses izskan piectāvīgie vārdi,jo man "muti brūķēt" nav raksturīgi, es savu domu mēģinu pamatot nespiedzot, nesitot kulakus pret sienu un neplosoties pa māju, kas vairumam vīriešu ir raksturīgi.
Es nesaku,ka tikai viņš ir vainīgs - mēs abi viens otram atvainojāmies un viņa ikdienas gaitas atkal ir kā iepriekš, tikpat dzīves priecīgs, tik pat...visāds. Es, protams, nezinu,kas notiek viņagalvā un viņš neko arī nesaka. No viņa puses viss esot aizmirsts un atzīts par muļķīgu strīdu.

Es automātiski neko neuzskatu - es tevi nepazīstu un nekādus īpašos secinājumus neizdaru. Es tikai ieteicu dusmas, sašutumu vai vēl kaut ko iepriekš izgāzt citur, pirms uzsāc sarunu.

Pat tagad Tu šķieti pārāk neuzmanīga, pārāk ieciklējusies uz savu, lai šī saruna spētu likties produktīva.

Iespējams,ka esmu ieciklējusies, jo neuzkatu,ka visā šajā esmu vainīga viena es,kā izskatās pēc komentāriem. Protams, es savu vainu nenoliedzu, jo strīdējāmies mēs divi.
Šeit vienkārši tiek radīts uzskats,ka mans vīrietis ir zem tupeles, es tikai runāju, nekad vīrietī neklausos un ja saku,ka klausos -es noteikti to daru ķeksīša pēc.
Galu galā - es viņu sliktos vārdos nesaucu,kamēr pati tos dzirdēju. Tieši tie ir tie,kas galvā atkal un atkal atkārtojas.