Krāpšana.

Citiem, iespējams, jā, bet par sevi zinu vienu - man tā nebūs, jo es vienkārši nespētu dzīvot ar apziņu, ka kādreiz ir bijis sānsolis un baidītos, ka tas varētu atkārtoties vēl, tāpēc 100% stalkerotu katru sava vīrieša soli, zvanu un taml. Man tas nav vajadzīgs.

tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Šim arī es nepiekrītu - pazīstu divus vīriešus, kuri tiešām mīl (vismaz Dievojas, ka mīl) savas sievas, sekss esot pietiekami bieži un labs, viss esot kārtībā, bet kad skaista sieviete kādā klubā vai pasākumā sākot flirtēt, viņi vienkārši nespējot turēties pretī - iet un krāpj. Domāju, ka noteikti ir arī tādas sievietes, kas vienkārši nespēj turēties pretī mirkļa iegribām un īsai jūtu ķimijai.. Bieži - noteikti, ka vainu var atrast abos, bet ir arī gana daudzi gadījumi, kad itkā nekādas vainas nav, bet... Nu nevar noturēties un viss. Par krāpšanu ir tā - piedot piedotu, bet nedomāju, ka spētu palikt kopā. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuru uzticību ir tiešām ĻOTI grūti iekarot, dzīvē dažādās situācijās esmu ļoti stipri apdedzinājusies, tāpēc tā pilnībā uzticos un laižu sev klāt pēc ilga laika un daudziem darbiem, kas man ir pierādījuši, ka cilvēks vēlas, lai es spēju viņam uzticēties. Tieši tāpēc esmu pārliecināta, ka ja mani krāptu, es šīm cilvēkam uzticēties nespētu vairs nekad. Kā jau viena meitene te minēja - nav uzticības, nav attiecību.

Ir liela atšķirība, vai tiek piekrāpts, kad vienkārši tiekas, dzīvo kopā, vai kad ir jau ģimene, 7 gadi nodzīvots kopā un 2 bērni.
Man tuviem cilvēkiem bija otrais variants, un loģiski, ka tur tika piedots.

Es uzskatu, ka nevar adekvāti spriest par to, kamēr tas nav noticis.
Es arī šobrīd varu bļaut ka nē!! Nekad! bet kā būtu, ja tas tiešām notiktu, Dievs vien zina.

tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Tas pilnigi nav attaisnojums. Krapsanai vsp nav attaisnojuma, lai cik slikti ietu attiecibas.

Līna, vo vo, man tieši tā arī bija. Līdz tam bija uzskats, ka nekad un nemūžam neko tādu nepiedotu, uzreiz ar kāju pa pakaļu un ārā no manas dzīves. Bet kad tas notika, protams, bija tāds WTF?!? Bet tai pat brīdī es sapratu, ka fak es taču viņu mīlu, es negribu viņu zaudēt un es neļaušu kaut kādai sīkai mauķelei nostāties starp mums!

Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Un, protams, atkal nabadziņam piekrāptajam ir jādomā, kur ir viņa vaina, kas ir jāmaina utt. Par šādu domāšanu un principiem man ir ļoti žēl.

Ārkārtīgi atvainojos par savu ne pārāk pieklājīgo - potenciālo komentāru, taču man mazspiradzins stasts šķiet ļoti smeldzīgs. Es neesmu no tām, kas moralizē - oi, krāpējas maukas u.t.t. Man skumji šķiet tas fatks, ka vispār tā ir noticis, ka piradzins to uzzināja. Kā arī nedomāju, ka tā, kas krāpa ar piradzina vīru ir mauka, vīrs tāds ir un punkts. Jo tieši vīrieši ir tie, kas noņem gredzenus un klārē cik brīvi ir - pati esmu tur bijusi - nē, es nepārgulēju, bet atceros to tekstu - man noņemt gredzenu, tev tarucē?! Vai esmu vienīgā, kurai šķiet, ka reizēm sievietes dzīvo kā aklas? Vīrs ir saldumiņš pat, ja savu slieku nevar novaldīt, bet tās, ar ko viņš guļ ir elles ļaunums?!

Jā, kopdzīve, bērni - tā ir atbildība, liels slogs(pozitīvā ziņā arīdzen), bagāža.. Vai nav tomēr tā, ka šādos gad. mēs piedodam tikai šīs bagāžas dēļ, ja atzīstam, ka bez tā rīkotos citādi? Vai tā nav savas iekšējās sāpju balss noraidīšana - nē, es piedošu, JO man ir bērni, man ir pagātne un izkūpējusi nākotne? Vai ir pareizi aizmirst tos solījumus, nodot savus sapņotos mīlestības sapņus un pārlit tam visam skaudru iedomāto "realitātes" krustu? Kāpēc iedomato - jo to mums visās malās skandina - tas ir normāli, tā ir dzīve, iemācies maizi ēst ar garozu! Bet kāpēc? Vai tiešām tādai jābūt slavinātai mīlestībai? Piekāpšanās pazemojošais ceļš.

Otrs apsekts, protams, vai pēc katras krāpšanas šķirties? Kāpēc mūsu dzīvē šādi gadījumi rotē tad jājautā. Mana ome 90 gadu vecumā teica, ka nožēlo to, ka izšķīrās no vīra dēļ krāpšanas, bet to viņa saka dēļ vecuma vientulības, sirds viņai tobrīd teica, ko citu - tā vairs nav tā mīlestība, tas ir kaut kas, kas palicis pāri.

Nē, nē, nē, un vēlreiz nē...

Viss ir iespējams.

Esmu piedevusi krāpšanu, bet attiecībām nākotnes vairs nebija. Krāpšana bija radījusi plaisu, kura kļuva aizvien lielāka. Es nepārmetu notikušo pēc tam, kad biju piedevusi. Taču, es sapratu, ka vēlos būt kopā ar vīrieti, kurš mani ciena, kuram varu uzticēties un kurš mani mīl tik ļoti, ka nespētu šādi nodot - un tāpēc šķīros.

tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Attiecības veido divi cilvēki un abiem pie tām ir jāstrādā. Nevis tikai vienam ir par visu jādomā un kaut kas jāmaina.

Tas ir ļoti individuāli.

Es ar to nes'pētu sadzīvot, jo grauztu un grauztu to vīrieti tik ilgi, ka viņš aizietu pats, ja es viņu nebūtu izmetusi no mājas.

Protams, ka var. Ja izšķirtos visas tās ģimenes, kur kaut viens kaut vienu reizi ir nokrāpis savu otro pusīti, pasaulē būtu ļooooti maz ģimeņu Jums tiešām liekas, ka visi tie pāri, kas nodzīvo kopā, ka tur nekad nevienam nav paslīdējusi kāja? Cits jautājums, ka lielākajā daļā gadījumu neuzzina. Vai speciāli neko nemeklē, lai lieki sevi netraumētu

Piekrītu mazspiradzins. Diemžēl zinu daudz tādu ģimeņu- piekrāpa, pašķīrās, bet pēc laiciņa sagāja atkal kopā. Bet visi šie cilvēki ir ar bērniem, līdz ar to pašai grūti spriest, vai paliek kopā tikai bērna dēļ, vai arī tādēļ, ka šie cilvēki ir nobriedušāki un nemet plinti krūmos pie pirmā lielā pārbaudījuma attiecībās, cenšas gan sevis, gan bērna dēļ...
Vispār skumji, jo tik daudzi krāpj savu otro pusīti :( Arī es esmu ar to saskārusies. Jā, piedot var, bet sadzīvot ar to ir tik grūti, vismaz man. Tādas lietas nav viegli aizmirst, uzticēties otram cilvēkam- gandrīz neiespējami. Un, ja jūti, ka tā neuzticēšanās, greizsirdība tevi iekšēji sagrauj, tad nav variantu, ir jāiet prom sevis paša dēļ. Un arī attiecībām tāda neuzticēšanās nenāk par labu, sākas visādi strīdiņi par tēmu, kur tu biji?, ar ko biji? utml.

Arī draudzeni piekrāpa draugs un viņa piedeva, teica, ka neļaus tai sīkajai izjaukt viņu attiecības!
Nu bāc, lai nokrāptu ir vajadzīgi divi cilveki!
Viņa padarīja beigās savu draugu par labo, jo redz mazā viņu esot pavedinājusi, nevis viņš viņu gribejis piekrāpt! Ja piekrāpa, tad kkāda gribēšana tur, tomēr, iekšā bija bijusi!

Bet nu jā, vairums gadījumos šādi soļi vīriešiem tiek piedoti tad, ja ir izveidota "bagāža" un sieviete vnk negrib/baidās pailt viena!

paris, es noteikti nesaku, ka tikai tā sieviete ir mauka un vīrietis ir enģelītis :D Ne, noteikti nē! Protams, ka tieši vīrietis ir tas vislielākais kretīns!!! Es pat nevienā vietā viņu neaizstāvētu. Viņš tos belzienus par šito saņem visvairāk.

Vienkārši komentārs bija par to, ka, lai arī iepriekš man bija uzskats, ka nekad un nemūžam to nepiedotu, kad tas notika, atskārtu, ka negribu pazaudēt šīs attiecības, jo tās man ir loti dārgas. Jā, vīrietis bija kretīns un tajā mirklī viņam acīmredzot nebija tās tik dārgas kā man. Bet personīgi MAN tās ir vienmēr tādas bijušas.

Un par precētajiem pāriem. Uzskatu, ka tieši tā, ir jāatceras laulību solījums būt kopā priekos un bēdās un arī tad, kad otrs ir kļūdījies. Jā, tas kretīns pārkāpa laulību solījumu. Bet vai man arī to pārkāpt un pamest viņu (proti nepalikt kopā bēdās). Vai tomēr vismaz vienam no pāra būt tam, kas ievēro šo solījumu?

Es redzēju kā manu mammu saēda tas, ka tētis viņu krāpa. Viņa piedeva, ģimenes dēļ palika kopā, bet viņu tas grauza un grauza, kā rezultātā viņi tāpat izšķīrās. Tikai aiz muguras palika daudzi pārdzīvojumu pilni gadi un sagrauta pašapziņa. Labāk mamma būtu aizgājusi uzreiz!

Piedot es varētu - visi mēs esam cilvēki, visiem var gadīties kļūdīties un ar prātu es to varu saprast. Bet attiecības es neturpinātu, jo nespēja viņam uzticēties, nobeigtu gan mani, gan viņu. Nav jēgas mocīties un sevi lauzt. Labāk laicīgi visu pārtraukt, nekā tērēt laiku, mēģinot sasmelt izlietu ūdeni.

Ja vīrietis pats atzītos, ka 1x paslīdējusi kāja, tad piedotu un nerunātu vairs par to. Ja es pati pieķertu krāpšanā, tad "uz redzēšanos", jo tad tā noteikti būtu tikai viena no entajām krāpšanas reizēm.

zinot sevi es domaju, ka es ta nespetu dzivot, itka varbut teiktu ka piedodu, bet pie katras kavesanas vai iziesanas ar draugiem man liktos, ka vins atkal sluc pa kreisi un ar sim aizdomam es ilgi neizvilktu tadas attiecibas!

Bet kā lai citādi nosauc tādu sievieti/meiteni, kas liekas gultā ar vīrieti, zinot, ka viņam ir sieva/draudzene un bērni, vai vēl labāk- draudzene stāvoklī? Mauka! Neaizstāvu vīrieti, jo tieši viņš ir tas, kas meklē citu, vai paļaujas kārdinājumam. Neviens no šiem abiem nav zelta gabaliņš...

Man liekas, ka tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem - kāds ir cilvēks, kādas uz to brīdi ir attiecības utt.

Ja krāpējs jau no pašu attiecību sākuma ir hronisks jāklis, bet sieviete visu laiku cer un domā, ka ir viņu pilnībā izmainījusi, tad tam nav nekādas nākotnes. Savukārt, ja attecībās ir grūts periods, strīdi, trūkums, tad var arī censties kaut ko beigās saglābt.

Daudz pāri, kuri ir kopā ilgus gadus, jau ir nodibinājuši ģimeni uzskata, ka neļaus kādam cilvēkam no malas izjaukt visu, kas ticis ilgu laiku būvēts. Daļēji piekrītu, tomēr atkal nedrīkst visu vainu novelt uz to, ar kuru krāpa.

piradzin - es nezinu kā ir pareizi. Redzu cik lielkulīga ir baznīca, tās solījumi un daudzas dzīves.