Krāpšana.

kā nu kurai. Es nezinu vai es varētu dzīvot kā nekas enebūtu bijis. diezvai.vienmēr to atcerētoes, tā,kā pagaidām es domāju,ka nē, nevar.

Nē

Ir jāsaprot-tas,ka tu esi piedevusi nenozīmē,ka esi aizmirsusi ;)
Ļoti individuāli,bet man,personīgi,būtu grūti uzticēties.

Es laikam nespētu, lai arī cik ļoti mīlētu. Diez vai tiktu tam pāri un aizmirstu!

Protams, ka var. Ja izšķirtos visas tās ģimenes, kur kaut viens kaut vienu reizi ir nokrāpis savu otro pusīti, pasaulē būtu ļooooti maz ģimeņu :) Jums tiešām liekas, ka visi tie pāri, kas nodzīvo kopā, ka tur nekad nevienam nav paslīdējusi kāja? Cits jautājums, ka lielākajā daļā gadījumu neuzzina. Vai speciāli neko nemeklē, lai lieki sevi netraumētu

Es noteikti piedotu, bet kaut kur smadzeņu kaktiņā manī būtu reflektīvs pretīgums, es nevarētu vairs dzīvot ar šo cilvēku. Vismaz šobrīd tā uzskatu. Iespējams reālā siuācijā es domātu citādi. Uzskatu, ka ja krāpj, tad tā, lai otrs nezina, nejūt, jo tad sirds nesāpēs - nokrāpi, bet gribi turpināt attiecības?! Ok, bet Dieva dēļ nestāsti otram, ko esi pastrādājis. Mirklī, kad pie manis atnāktu ar šo patiesību - viss cauri. Kādreiz labāk ir neziznāt.

Sen sen atpakaļ piedevu, bet ilgi vairs neizvilkām- man katru reizi, kad viņš kavēja kaut 10 min., galvā uzbūrās visādas ainas, ka tieši tagad viņš ir ar citu un tapēc kavē. Katreiz, kad necēla telefonu, šķita, ka neceļ, jo šobrīd sexo ar citu u.t.t. Uzticības vairs nebija. Biku vēl pamocījāmies un tad es sapratu, ka man viņš jālaiž vaļā.... sevis dēļ. Sapratu, ka jāpārtrauc tās attiecības, lai es nesajūku prātā!

Var, var.
Tikai iesākumā tev ir jānoskaidro, kas darās tavā galvā. Ja jūti agresiju, ja jūti dusmas, ja jūti naidu - tad labāk attiecībās paņemt pauzi. Lai piedotu šādas pārestības ar vienkāršu kopā būšanu nepietiek, ir nepieciešamas tiešām spēcīgas jūtas, nereti cilvēki nav gana stipri, nav gana nobrieduši, lai spētu ar to sadzīvot.
No plikas piedošanas jau nekas nemainās, ja joprojām pa galvu maļas šaubas un jautājumi - vai viņš mani mīl, kādēļ viņš to darīja, vai viņa ir labāka utml.

Krāpšana ir smaga parestība no kuras ir jāspēj paņemt labākais sev. Tas, pirmkārt, pārbauda tavas jūtas un atklāj to patiesumu tev pašai. Otrkārt, ja ar vēsu prātu apskata situāciju, var saskatīt, kur ir plaisas attiecībās, kas izskaidro daudz - mazos ikdienas strīdus, neapmierinātību ar attiecību gaitu utml.
Tomēr, ja nespēj saskatīt daudzās lietas, uz kurām krāpējs pievērš tavu uzmanību, jo pilnīgi iekšā viss burbuļo un trīc, tad labāk nemocīt sevi, nemocīt viņu. Neveselīga sevis apspiešana vienkārši beigsies ar kompleksiem, depresiju un naidu uz ilgu laiku.

Kā kurā gadījumā. Man pašai - nē. Attiecības tiktu pārtrauktas.

Teikšu tā, kad mīļotais mani piekrāpa, man bija ļoti smagi. Es to pat vārdos nevaru aprakstīt... Biju arī jauna un man bija tieši tādi pati uzskati, principi un ticība 100% uzticībai un ka to nekad nevar piedot utt.
Labi, ka toreiz devos pie savas krustmātes, kas ir gudra un pieredzējusi sieviete. Un viņa man ļāva saprast dažas lietas. Ja agrā jaunībā man bija gandrīz vai po, kāda mums saskaņa, kopīgi plāni utt, ka tik viņa mēle nav citai rīklē. Tad tagad man ir svarīgāk, lai katru vakaru un nakti viņš ir mājās, lai naktī pieglaužas man un samīļo, lai rūpējas par ģimeni un plāno kopīgu nākotni, lai valda harmonija un saskaņa. Un ja man tas viss ir, bet viņš tomēr pamanās kaut kādā brīdī paskatīties uz citu... nu lai jau, ja viņš no tā ir laimīgāks un viņam tas akūti nepieciešams. Tas nenozīmē, ka es to atbalstu un būtu laimīga par to, ja uzzinātu. Bet man svarīgākais, lai viņs mani mīl un rūpējas par mūsu ģimeni.

Piekrītu stellaglmr, ka tas ir ļoti liels pārbaudījums attiecībām. Varbūt pat vēl lielāks pārbaudījums kā bērna ienākšana ģimenē. Jo tikai patiešām ļoti stipri mīlot, paliekot malā savu lepnību un ego, ko tādu ir iespējams piedot. Un, protams, ka tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Cilvēku nevar ieprogrammēt gribēt vienu un to pašu visu mūžu. Protams gribēt un darīt ir atšķirīgas lietas. Bet nevar visu vainu uzvelt vienam ja dzīvojat kopā. Ja vienam seksa pietiek ortram nē, bet kaut ko mainīt vai pielāgoties negrib, tad vaina ir abiem.
Ja manai sievai ir gaījies sekss ar kādu, tad vaina ir arī manī: par maz uzmanības, par maz mīļuma un par maz pilnvērtīga seksa.

Nu, nezinu gan. Man tas vienmēr stāvētu prātā un rastos tāda kā barjera attiecībās.

Man tas neizdevās. Piedevu un pēc laika viss kļuva vēl sliktāk. Neticu šādu attiecību turpinājumam.

Protams, ka tas neaizmirsīsies nekad. Par to jau nav runa. Bet tas nav šķērslis, lai mācītos no klūdām, dzīvotu tālāk un veidotu labāku kopīgu nākotni.

tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Nepiekrītu. Es savam bijušajam devu visu: rūpējos, mīlēju, bet viņš vienalga mani piekrāpa. Kur bija mana vaina? Kas nabadziņam pietrūka? Vakariņas bija, biežs un dažāds sekss bija, tīrs dzīvoklis bija, kopīgi pasākumi bija, kopta draudzene(es) bija. Principā - viņam bija ļoti laba dzīve kopā ar mani. Bet vienalga vajadzēja drāzt citu. Viņš neatnāca pie manis un neteica, ka viņam attiecībās kaut kas nepatīk, ka mums vajadzētu kaut ko mainīt - viņš vienkārši nokrāpa. Es uzskatu - ja ir problēmas, tad jārunā, nevis jāizvēlas vieglākais ceļš.

Es biju jauna un it kā piedevu. Normālas attiecības mums varis nebija. Es viņam vairs neuzticējos vispār un ātri vien izšķīrāmies, jo ar cilvēku, kurš spējīgs man tā iespļaut dvēselē, es ģimeni veidot nevēlos. Ja mums būtu dēls, kādu viņš tam rādītu - ka ir forši un normāli drāzt citas un sāpināt to, ar kuru esi kopā?

Piedevu, bet attiecības pārtraucu. Piedevu, jo nav nepieciešama negatīvā enerģija sevī, bet uzticēties vairs nevarēju. Nav uzticības, nav attiecību.

Piedot jau verētu, bet vai aizmirs - šaubos! Noteikti ik pa laikam zaģētu par izdarīto, kas noteikti visu bojātu vēl vairāk, līdz ar ko nāktos šķirties.
Tāpēc uzreiz, ja tāds, gadījums gadītos, un ceru, ka tāds nekad negadīsies, partrauktu attiecības.

Manai pašapziņai tā būtu pārāk liela trauma.. Nervu saaudzēšanas labad turpinājums nebūtu..

Man liekas pretīgs fakts, ka vīrietis ir tā pieskāries citai sievietei, baudījis tādu tuvību... manās acīs viņš būtu ''netīrs''.

tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Vairumā gadījumu jā,bet ne vienmēr.

Jā,var dzīvot normāli pēc krāpšanām,bet ir jāiziet cauri smagam periodam,kurā iesaistās abi.