Aizdodu tikai tiem, kuri tiešām atdos un tie ir vien daži cilvēki.
Nuu, reiz tā bija, ka aizdevu, sola, sola, ka atdos, bet nekā, pēc kāda laika manā klātbūtnē nožvidzina baigo žūksni naudas gar degunu, vēlāk gan sapratu, ka tā nav šī cilvēka nauda, ar svešu dižojās. Ieminos vienreiz, otrreiz, tēlo, ka neko nezin. Nu neko - kļuvu nekaunīga un sāku rakstīt, zvanīt, tiešā veidā teikt, ka man to naudu vajag tagad un uzreiz. Protams, telefonu izslēdz vienreiz, otrreiz, man acīs vairs nerādās. Vienu brīdi jau domāju - ai, tak lai, tiešām nebija liela summa. Un tad manī ieslēdzās taisnības meklētājs un zvanīju tik ilgi, ka cilvēkam apnika. Ka nav draugu, tad nav - tādus arī man nevajag. :D
10475
