Attiecības tuvu beigām :(

Teikšu godīgi, konfliktus lielā mērā izraisu es. Rodas sajūta, ka mēģinu tikt vaļā no viņa, bet arī viņš ir cilvēks un viņam apnīk mūžīgie strīdi par sīkumiem. Kad man viņš vairāk vienā vakarā neatbildēja ne uz sms, ne uz telefona zvaniem tad es saprotu ko esmu zaudējusi un krītu histērijā un depresijā un eju kā saka ''pāri līķiem'' lai atkal sazinātos un iegrieztu visu vecajās sliedēs.

Nu, nesaprotu! Ir te daudzas tādas, kuras šo nosauks par mīlestību?

ēe, varbūt tad neizraisi strīdus?

Rodas sajūta, ka mēģinu tikt vaļā no viņa

Kad man viņš vairāk vienā vakarā neatbildēja ne uz sms, ne uz telefona zvaniem tad es saprotu ko esmu zaudējusi un krītu histērijā un depresijā un eju kā saka ''pāri līķiem'' lai atkal sazinātos un iegrieztu visu vecajās sliedēs.

Izklausās pēc apmātības....

Kā šo murgu atrisināt????

Izdomā, ko vairāk gribi - būt kopā vai ne. Ja gribi - pārstāj skandelēt un taisīt kašķus. Sāc piestrādāt pie attiecībām, lai viss izdotos. Ja nevēlies būt kopā - rūdi raksturu un pārstāj ikreiz "kāpt pāri līķiem".

Sveika, Kristīne!
Lasu un saprotu, ka ar mani pirms kāda laika ar bijušo bija tāpat. Patiesībā līdzīgi ir arī ar tagadējo vīrieti.
Sākšu ar bijušo. Mūs šķīra ne tik daudz km, bet tikāmies labi ja 2x mēnesī. Viņš arī ļoti bieži man teica, ka mani mīl. Bez maz vai katrā sms. Un beigās man tas sāka apnikt, likās tie 3 vārdi tik nenozīmīgi...Kā arī jutu, ka man viņš sāk apnikt. Mums bija ļoti sarežģītas attiecības. Daudz šķīrāmies un to iniciatore biju es, tad viņš zvanījās un teica, ka lai nedaru tā, ka mani mīl...Tad viņš arī palika tāds kā es...Nesazinājāmies vairakas dienas un tad es sāku rakstīt zvanīt viņam, un atkal viss bija labi, jo tjip sāku saprast, ka man viņu vajag. Nu tā nomocijāmies 1 gadu.
Ar tagadējo puisi mūs arī šķir 200 km no viņa dzīvesvietas, bet mācās viņš nedaudz tuvāk manai dzīvesvietai, tāpat tiekamies apmēram 2x mēnesī...Sākumā arī bija strīdi par attālumu..Tad tie pazuda, viss bija kārtībā, tad sākās mana greizsirdība, tas arī pazuda...Un nesen mēs ļoti stipri sastrīdējāmies, nevarējām attiet no tiem strīdiem veselu mēnesi. To mēnesi arī nebijām tikušies. Tad mēs satikāmies, un runājām, ka varbūt vajag šķirties...Nu, ka nav tās sapratnes vienam pret otru. Nesaprotam viens otru, katram ir savs viedoklis, raksturs...Nu, visu dienu pavadījām kopā, bet beigās kad jau vajadzēja man doties mājās, mēs jutām, ka nevaram..Ka mums vajag vienam otru un vienojāmies, ka nē, turēsimies..
Jums vajag izrunāties, vajag izrunāt katram savu problēmu, bet nepārmest. Es tajā dienā izdarīju lielu kļūdu..Es runāju un rezultātā vīrietis jutās tā it kā pie visa būtu vainīgs viņš. Bet pagale viena nedeg. Tā kā satiekaties, izrunājieties, atrodiet risinājumu.

tu pati apzininies, ka pati taisi strīdus un vēl uzdrošinies šaubīties par viņa mīlestību? Drīzāk viņam būtu jāšaubās par tavējo, ja tu visu laiku pati jauc jūsu attiečības. no sākuma tiec galā pati ar sevi un tad brūc otram krāgā. protams, ka viņam beigu beigās apniks. cilvēka pacietība taču nav bezgalīga. beidz meklēt kašķus tur, kur to nav vai arī rēķinies ar pašas radītajām sekām. Ir cilvēki, kas vnk nevar uzturēt attiecības no attāluma. varbūt tevi grauž tas, ka - cik ilgi tas turpināsies un ka jūsu attiecības neivirzās jaunā gultnē. jebkurā gadījumā - jums ir jāizdomā risinājums. varbūt jau risinājums ir, jo viņš jau vairāk neceļ telefonu.

Par ko tu parasti sacel kašķi? Kur ir tava problēma? Tev kaut kas nepatīk viņā vai kā?
Man jau liekas, ka tā ir attālumattiecību klasiskā problēma. Jūs tiekaties parāk reti, maz viens otru pazīstat un izjūtat. Līdz ar to katram no jums ir sava ilūzija vienam par otru, kas realītātē neatilst cerētajam, līdz ar to rodas konflikti.

Es tevi pat saprotu. Man bija līdzīgi. Mums viss bija labi, bet es nezinu kāpēc es arī gribēju tikt no viņa vaļā. Pieķēros pie sīkumiem, ļoti daudzas reizes teicu, ka gribu šķirties un pēc tam to nožēloju. Un tagad viņs ir pateicis, ka nevēlas ar mani vairs būt kopā un šoreiz tas laikam tiešam ir viss.
Ja ir vēl kas glābjams tur, tad dari to, ja tev viņs tiešām ir svarīgs, jo vienā brīdī viņam tavas izdarības apniks.