Kad jūties kā pēdējā lūzere

Krista-taa arii biezi notiek-visi dara taa un nabaga tiiniitim nemaz negribas buut tam aarstam ,juristam ,inzenierim,ko vecaaki pa visu varu meegina "piesuut".Cilveekam ir jaaizaug liidz tam ,ka gribaas pasam!Ir arii taadi varianti,kuri nekad negribees!Neko dariit...dariis ko citu.Biezi tie ,kuri maaciijusies piespiedu kaartaa, arii darbu nespeej atrast aatri,jo neiet uz to ar pilnu atdevi.Peec tam arii straadaa "so so"!

viens izgāsts projekts un tu jau sevi morālio sagrauj?!?! meitene, domā taču, visa dzīve tev nenoritēs kā pēc grāmatas. cilvēkiem pilnīgi viss nevar izdoties. nu un, ka tev tā medus kūka neizdevās pēc receptes?ja būs ēdama un nebūs metama ārā, viss būs ok. beidz sevi nievāt un nicināt. tāpēc pēc katras neveiksmes ir vairāk jācenšas, lai gūtu lielākus panākumus. tā ir GALVENĀ PANĀKUMU ATSLĒGA

Jūtos, kā lūzere gandrīz katru dienu. Un ja vēl kkas nesanāk, tad nāk dubultdepresija un tāpat kā tev liekas, ka nav man nekādu talantu. Bet tas pāriet. Turpini strādāt un noteikti tas atmaksāsies. Vēļ ļoti paliīdz apkartējo uzmundrināums, tuvinieku,mīļotā, kaut vai pasaka kko uzmundrinošu. Turies:)

Skolas projekts ir dzives sikums. Kada starpiba, ko vini tur saka, ja sekmigi varat izslukt cauri, tad viss ok. Uz kritiku nav ko iespringt, jo vel dzive ne mazums tiksi kritizeta.
Ta ka Kritin, nestereso, viss bus labi. Ari dzive savu vietu atradisi, visi atrod. Un tur busi specuks!!! :)

Mana siera kūka izskatījās un garšoja pēc s*da. nu neko, ciemiņi ēda tāpat,lai neaizskartu manas jūtas.
nu neko - mēģināšu nākamreiz, pēc citas receptes.
galvu augšā!

Atceros pirmajā kursā bija jaizstāv grupu referāts, tas bija šausmīgi, jo pasniedzējs kādas 10 minūtes nolika mūsu grupas darbu, visi kursa biedri pēc tam nāca klāt un teica, ka nebija jau tik traki, ka pats pasniedzējs pārspīlē. Vai tik pati neesi sadomājusies, ka būs briesmīgi, jo atceros, ka tajā reizē domāju, ka viss būs labi, bet reizēs, kad domāju, ka slikts darbs viss ir kārtībā.

Sany - nav tas viens projekt sun nav tā viena meduskūka. Es šādi jūto ļoti, ļoti bieži, jo nespēju atrast to, kas man padodas, tāpēc arī rodas sajūta, ka nepadodas nekas. Un visvairāk sāp tas, ka pieviļu vecākus jeb drīzāk - nelieku viņiem lepoties.
Diemžēl šis nav pēdējais projekts šajā semestrī. Arī nākošais man jāstrādā ar to pašu grupas biedru, ja mūs pie tā vispār pielaidīs. Aaaaaaaa.......

Neons - paldies. Piekrītu, ka jāatrd sava vieta, bet kā? It kā jau, ja tik mājās sēdēšu un neizmēģināšu dažādas vietiņas, tad arī nekad neatradīšu, bet nu esmu tikai cilvēks, mani tiešām traumē šīs izgāšanās. Ehh, man šķiet, ka vajadzēja sākumā iet vienkārši strādāt kaut kur un nedomāt uzreiz, ka jāiet mācīties.

Ehh, līdz manai prezentācijai vēl 4 stundas, bet es jau tagad esmu kā uz adatām. Negribu redzēt skolotāju pieviltās sejas, dzirdēt klasesbiedru izsmieklu (jā, mums tādi tipāži ir). Viens neokārtots projekts nebūtu nekas, ja man personīgi tas daudz nenozīmētu.

Hayden - nē. Esmu reāliste un saprotu, ka darbs ir tiešām traģisks. Mans grupas biedrs gan laikam cukuru saēdies un nav īsti no šīs planētas.

Tad ej izrunajies ar pasniedzeju, ka nevari sastradaties ar savu grupas biedru.
Un ja projekts patiesam tev tik daudz nozime tad dari visu iespejamo un neiespejamo, lai butu veiksmigs.
Sevis zelosana soreiz nepalidzes!

Es uzskatu, ka Tev nevajadzētu uztraukties par to, ka Tev kkas nesanāk. Ja tu turpināsi darīt Tev izdosies.

Tas, ka Tu vispār kko dari jau vien ir apsveicami.
Par lūzeru varētu saukt cilvēku, kas neko nedara un nemēģina uz kko tikties.

Izrunājies ar pasniedzējiem, vai palasi citus projektus, ņem paraugus un viss izdosies.

Saujā Krītiņš, vecāki jau parasti mīl savus bērnus un lepojas ar viņiem neatkarīgi no panākumiem, tā kā galvu augšā :)

Man ir līdzīgi. Kaut vai ar to kūku - baigi sagruzos, ja nesanāk kā vajadzētu. It kā jau zinu - tāpat draugs ēdīs, bet pati jūtos kā pēdējā idiote, ka nespēju kūku pēc receptes uztaisīt.
Šobrīd jūtos drausmīga lūzere salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem - jo visiem viss sanāk un citiem pat daudz nepūloties, bet man viss, ko daru aiziet pa pieskari. Šobrīd tiešām jūtos kā rakstīji:

tīri vienkārši neveiksmīga, neveikla, bezjēdzīga būtnīte.

Ai, man tā man bija visu laiku līdz brīdim, kad sapratu, ka pati vien esmu vainīga, ka tā domāju, tad izķidāju problēmu kāpēc tā ir, un tagad labojos. Vislielākā lūzere, visticamāk, biju līdz brīdim tieši tad, kad visi mani mierināja būs jau labi, tu to izdarīsi ar saviem tā teikt ieteikumiem uz problēmas atrisināšanu, kas patiesībā lika atslābt un tad arī nekas nesanāca.
Kā man man riebj tādi cilvēki, kas reāli vairāk neko par būs jau labi nepasaka, tikai tukši izmanto šo frāzi, lai būtu kaut ko pateicis.
Pati tad vien sevi lūzeres pozīcijā nostādīju. Nav ko ņurdēt un gaidīt mierinājumu no citiem, ja nesanāk. No īdēšanas nekas nemainīsies- jādara un jācīnās, ko arī iesaku tev darīt.

Aizej pie astrologa, vai arī sāk analizēt pati sevi, ar testu palīdzību
varbūt tas, ko Tu dari nav tavs lauciņš....bet savukārt citās lietās Tu varētu būt ģeniala!!


Life is d most difficult Exam, Many fail trying to copy others, not realizing that each one has a different question paper

Sanāks pacelt šo tēmu.

Miiljuminja - nu laikam jau, bet tomēr gribas, lai viņiem tiešām būtu iemesls lepoties.

Heartkiller - neticu. Tu tāda gudra un apzinīga meitene šķieti, maģsitros studē. Jau tas vien norāda, ka ir gan motivācija, gan prasmes.

lumni - jāaaa. tas tiešām ir kaitnoši. Kā arī man besī, ja man saka - nu ko tu tā pārdzīvo. Ok, saprotu, ka vieglāk būtu nepārdzīvot, bet ja nepārdzīvošu un neradīšu sevī vēlmi laboties, tad tāda ņuņņa arī palikšu.

geno - es zinu, ka nav mans lauciņš. patiesība šis lauciņš prasa trīs dažādas prasmes - menedžera talantu, prasmi apieties ar tehnoloģijām un kreativitāti. Man piemīt tikai pedējā, bet lai turētos virs ūdens, vajag visas prasmes, īpaši jau tehnoloģiju. Un esmu bijusi pie astologiem - gan rietumu, gan austrumu, un, diemžēl, abi teica pilnīgi pretējas lietas :D tagad vēl leilāka nesaprašana. Patiesībā jau man ir prātā lietas, kas interesē un patīk, bet tagad trūkst ticības, kas spēšu tās sasniegt, ka kaut nedaudz padosies un bail, ka jau atkal neapniks.



Gribeju piemetināt, ka esmu apņēmusies sākt skriet un taisīt dažādus wrokoutus, ne tik ļoti, lai uzlabotu figūru, bet gan tāpēc, lai trennētu savu disciplīnu, kā arī, ja redzēšu, ka varu pievarēt, piemēram 30 day squat challenge, varbūt radīsies ticība un motivācija pievarēt arī skolu. Šodien bija pirmā diena abiem, kā arī uber veselīgas pusdienas. :D