Sveiki... Šodien jūtos galīgi sagrauta. Mana mīļā kaķīte tika tik smagi traumēta, ka nācās viņu iemidzināt, un es jūtos vienkārši briesmīgi. Lai arī apzinos, ka mana vaina tur nav, tomēr iekšā sēž tā sajūta, ka kaut ko es būtu varējusi darīt...Tāpat zinu, ka kāds noteikti pateiks- tik vien tās nelaimes pasaulē, cilvēki katru dienu zaudē tuvos, mīļos cilvēkus, un pat tad dzīvo tālāk... Bet arī es esmu zaudējusi tuvus cilvēkus un, man šķiet, ne reizi neesmu jutusies tā, kā tagad. Laikam tas tāpēc, ka tas iemidzināšanas iemesls ir tik drausmīgs... Ja būtu dabiska nāve no vecuma, vai vismaz mazāk traģiska... Bet šādā gadījumā.. Nezinu, kā norīt to sāpi, ko darīt, lai pāriet tā briesmīgā sajūta... Mājās ir arī citi dzīvnieki, bet mana mince man bija tik mīļa... Grūti vārdos aprakstīt... Pat nezinu, ko vēlos dzirdēt, kāpēc rakstu... laikam tāpēc, ka nav īsti neviena, ar ko sāpi izsāpēt, pārējiem tā attieksme tāda "Tā notiek, dzīvnieki mirst un viss", un negribas jau arī visu laiku raudāt cilvēkam uz pleca...
375
