Kā bija jums?

cormeum jā, to es arī darīšu! :) Paldies

Elīna Zālīte Liels paldies! :)

Neatlauj emocijam virsroku. Esi kadreiz lugusi Dievu? Nesaku,ka tas palidzes tikai kristietim,bet pamegini palugt,aprunaties,pateikt,kas tevi uztrauc. Un es varu likt savu roku vai galvu kiila,ka ta ir vieniga iespeja,kas tev palidzes,ka ari tu neuztraucoties sanemsi labaku vertejumu.

Esmu baigais nervu kamols, ja godīgi īpaši nekas nelīdz. Cenšos domāt pozitīvi, bet ik pa laikam iezogas domas, ja nu tā nebūs. Pēdējā laikā sevi mierinu ar to, ka tāpat neko nevaru mainīt un ja arī notiks kaut kas traks, tad visu tomēr var labot.

Šodien nodevu maģistra darbu. Nejūtu atvieglojumu, bet arī tikai turpinu just stresu... Saprotu ar galvu, ka vairs jau neko tik un tā nevar mainīt un kā ir - tā ir! Bet nekādi netieku galā ar to stresu. Liekas, ka neaizstāvēšu, nedabūšu diplomu, ka viss ir galīgi garām utt. :D Kaut kāda nenormāla paranoja! :D

PS. Patika Roxy komentārs, nedaudz nomierināja. :)

Starp citu, es arī biju baigi nervoza un stresaina gan pamatskolas eksāmenu laikā, gan vidusskolas eksāmenu laikā. Likās pasaules gals klāt! :D Bet tagad reāli par to tikai pasmejos, ka šitā pārdzīvoju par nu jau sīkumiem... :)

Femme, pēc laika arī liksies smieklīgi, ka stresoji par maģistra darbu. :D Pati saprotu ar galvu, ka nevajag tā stresot tāpat tas neko nemaina, bet stress tik un tā ņem virsroku.

Tev uztraukums no mutiska vai rakstiska eksamena?

Es parasti ari salasos visus sitos nomierinosos tekstinus, paelpoju utt. Nekas nelidz. Ka kajas tric, ta ari tric, stostos, un chusss.

stresu mazina intensivs darbs, kad tu macies, jo zini,ka nevar but ta, ka neko nezini, jo tu tak kaut ko macijies! vel der spikera taisisana un pardomasana ka tu vini varetu izmantot situacija, ja ir galigi cau! tas der ne tikai tapec, ka tu, vinu taisot, iemacies, bet ari tapec, ka dazreiz var glabt!

man ir bijusi tadi prieksmeti, kur tev ir totali meln bilde vai ari situcija, kad visu gadu nebiju macijusies, kaut ka izbraukusi cauri. tad gan bija ka bija, jo tu reali apzinies, ka sava zina neko labot vairs nevari. vienigais glabins bija kaut kada nokrapsanas.

Hayden

Femme, pēc laika arī liksies smieklīgi, ka stresoji par maģistra darbu.

Es ļoti uz to ceru un nevaru sagaidīt... :D

Man atkal arvien vairāk parādās sociofobijas iezīmes. Emocionālās vardarbības sekas. Lūk, tas ir drausmīgi. Grūti pārvietoties pat ar sabiedrisko, kur nu vēl darbu aizstāvēšanas (ko gan intensīvi daru), reizēm jāpaskatās, vai sirds ir vietā (pēc sitieniem tā neliekas). No malas gan tas spēcīgi ievērojams nav, viss ir iekšā, pie lielākas publikas vai nozīmīgas uzstāšanās redz gan :) ehh . .

Turies, ja mācies, tad zini, ka vismaz sekmīgi jau nu būs! :)

Pirmkārt - laicīgi taisu konspektus un mācos,otrais - izguļos,trešais - lai kliedētu uztraukumu pīpēju,nekas cits nepalīdz. :D

A es neko nedaru - vienkārši kārtīgi pauztraucos. Tas palīdz sakoncentrēties uz mācībām un ari pašā lielajā brīdī saņemties ;)

Mi Amor mani vairāk satrauc mutiskā daļa, pagaidām,bet ir satraukums arī par rakstisko..

Liels paldies jums visām. Tiešām nedaudz jau esmu nomierinājusies un ņemšu jūsu padomus vērā. PALDIES. :) :)

Pēdējā laikā aizdomājos par to, ka tiešām vienīgais, kas palīdz un apgaismo prātu, ir Dieviņš! Kad biju mazāka, vecmamma kā ļoti ticīgs cilvēks veda mani ar māniem piespiedu kārtā(ka nopirks kaut ko garšīgu) uz baznīcu, vēlāk pieteica mani arī baznīcas korī. Tas jau nekas, ka es dziedāju kā ronis un mani turēja tālāk no mikrofona, bet tas palīdzēja. Vienmēr visu pēc baznīcas tajās svētdienās paspēju samācīties, viss gāja gludi, pat labāk kā iecerēts. Bet tagad, kad jau labu laiku esmu atsvešinājusies no Dieva, man neveicas. Ļoti baidos, ka nenolikšu ne ieskaites, ne eksāmenus, jo es mācoties pat nevaru nolikt. Ja agrāk gāju citreiz ar domu "Nu kā būs - būs", tad tagad nekā nebūs.
Tikai tagad saprotu vecmammas vārdus "Vēlāk pateiksi vēl paldies!" Tiešām paldies viņai par viņas centību, ticību un stiprajiem nerviem, ka mani tādu niķu pūdeli vajadzēja bez maz vai apģērbt un iesēdināt autobusā.
Nokaunos, un apsolos rīt aizbraukt uz baznīcu!

Elementāri, Vatson :D
Visu gadu (vai n-tos gadus) esi mācījusies, atzīmes ir pozitīvas (jo augstāk, jo labāk) tātad, kaut ko smadzeņu pods vāra .. tātad nav jēgas baidīties no eksāmena :) Pēdējā brīdi tāpat neko jaunu neiemācīsies:) Tikai atkārtosi ..

Cilvēks, uztraucoties un stresojot, tikai problēmu saasina jeb divkāršo. (viens no pasaules miljardieriem šo teica .. neatceros, kurš, jo vārdi man ir problēma, frāzes un galvenās domas gan kaut kā piefiksējas ..)

Mana taktika bija tāda, ka es pirms eksāmena dienu neko nemācos un neatkārtoju, lai atbrīvotu galvu. Un 2 pēdējās naktis pirms eksāmena kārtīgi izguļos. Pirms tam gan cītīgi atkārtoju mācīto un mēģinu iebraukt un atcerēties visu, ko neatceros. Rakstot špikerus arī labi var mācīties ..

Man pēc pirmā eksāmena visi uztraukumi pārgāja. Jāsaka gan, ka pirms viņiem arī nebija nekādi lielie :D man vnk viss bija tik ielaists, ka zināju, ka nekas labs nebūs un skatījos uz to visu - aij, pofig, kā būs tā būs! bet beigās nebija nemaz tik slikti :)

9.klasē satraukuma nebija vispār, 12.kl pirms runāšanas daļas nemītīgi dzēru ūdeni, satraukums bija, bet,kad iegāju pa durvīm mācēju sevi momentāli savākt.Atceros, ka iegāju pa durvīm, apsēdos, sirds nenormāli dauzījās un kaut kā automātiski sāku nenormālīgi smaidīt,kas nodzina stresu. :D Runāšanas daļā pietrūka tikai ču ču līdz maksimumam. :)