Melns, es nezinu no kuras planētas tu, bet kaunēties par to, ka vīrietim stāv (arī ne tik piemērotās situācijās) gan neredzu jēgu. Visi zin, ka vīriešiem tā tas notiek! Jo tas tak ir tikpat dabīgi, kā jaunam skuķim, kuram tikko sākušas dīgt krūtis - krūšturi vēl nenēsā, jo nu nav jau tās krūtis tik milzīgas vēl, bet visi tāpat redz, kas jau ir sācis notikt.
Un par naudas pelnīšanu, jā, ir jau tā, ka vīrietim ir tā nauda jāpelna kā pienākums, bet, klau, tas patiesībā ir vienīgais pienākums! Un tā nu daba ir iekārtojusi, ka vīrietim patīk strādāt, patīk pārbaudīt savus spēkus, patīk konkurence un patīk dižoties citu tēviņu priekšā ar saviem panākumiem. Tad vīrietis sajūtās kā vīrietis.
Protams, visi esam cilvēki un mēdz būt, ka neveicas, kad viss ir apnicis, kad neko negribās. Tas ir cilvēcīgi!
Lai nu kā, kaut arī tu saki, ka vīrietim arī ir grūta dzīve, šķiet, ka tomēr būt sievietes ādā tu tomēr nevēlētos.
______________________________________________________________________
Nu, protams, vēlāk par to neviens nekautrējas, bet iestāsti nu to tam vienpadsmitgadīgajam, ka tas ir normāli!
Vienīgais pienākums? Tagad - varbūt! Es gan esmu paspējis padienēt lielās padomjzemes armijā.
Es drīzāk neteiktu, ka sievietes ādā nevēlētos, - pareizāk būtu, ka gana labi jūtos savā tagadējā.
Nu, redzi! Tu saki, ka tad vīrietis sajūtas kā vīrietis. Tad man jautājums. Vai tās lietas, kuras tika minētas kā sieviešu lielās dzīves grūtības, viena liela (lielākā) daļa nav tieši tādas pašas, - kad sieviete sajūtas kā sievietes, piem., grūtniecības laiks, dzemdības, utt.?