"Es taču nekad!" Tā es skaļi skandināju un biju pilnīgi pārliecināta! Es taču esmu laba un godīga!
Grasījos iet prom no sava vīrieša. Bet izlēmu dot mums vēl vienu iespēju. Centāmies atgriezt to, kas bija pazudis. Un izdevās! Bijām atkal laimīgi, lidinājāmies pa mākoņiem, bijām iemīlējušies. Tā vismaz šķita.
Tajā vakarā biju dusmīga uz visu pasauli, jo nekas neizdevās kā plānots. Piedzēros un raudāju. Tad uzradās Viņš! Labs draugs jau gadiem ilgi. Kratīju Viņam savu sirdi, Viņš man savu. Pirmo reizi viņš bija tik atklāts un emocionāls, pat asaru nobirdināja. Un tad tas notika. Mans "Es taču nekad!" pazuda nebūtībā, viss pazuda, bijām tikai mēs divi.
Es izrīkojos tik stulbi un ļauni! Tādas agrāk mēdzu saukt par kucēm.
Mans vīrietis to uzzināja, bet ātri piedeva. Mani par vainīgu nesauca, meklēja vainu sevī.
Es vainīga nejutos. Jutos dzīva! Pieredzēju tik daudz emociju- sākot ar ekstāzi, beidzot ar izmisumu!
Ir pagājis ļoti ilgs laiks, neviens par to vakaru vais skaļi nerunā. Bet mani arvien biežāk tirda jautājums- kā būtu, ja būtu. Zinu, bezjēdzīgi. Tomēr gribētos zināt- ja nu neviens nebūtu uzzinājis. Varbūt mēs ar Viņu vēl būtu draugi un izliktos, ka nekas nav noticis. Varbūt turpinātu, ko iesākām tajā vakarā...
Tā nu tagad dzīvoju- pa dienām mīlu savu vīrieti, naktīs sapņoju par Viņu!
Kāpēc izveidoju šo tēmu? Gribēju izlikt savas domas vārdos. Nevar taču ne ar vienu par to skaļi runāt!