Ka jūs domājat?

gribētu oponēt, ka ne visi bērni, kas auguši vieni, ir egoisti un izlutināti mīlulīši. manā paziņu lokā nevienu tādu nezinu. viss atkarīgs no vecākiem un audzināšanas.

maniem mazajiem ir 1g un 10m starpiba. Gribeju, lai berniem ir maza starpiba un man liekas ka ir ok. tagad puikam ir 3 gadi un mazajai masinjai 1gads, abi kopaa spelejas/kaujas, bralis pieskata masu, lai vinja nedara muljkibas (nekapj uz galdiem utml). Mazaa loti grib lidzinaties bralim.m loti atri saka staigaat... Visumaa esmu loti apmierinata! :)

Kad ir lieli,tad tā starpība vairs nav būtiska,bet ar maziņiem grūti,ja ir liela gadu starpība. Mani brāļi gāja pirmajās klasītēs,kad es piedzīmu,nu tad padomājiet pašas,bērni jāved uz skolu,bēbis jāauklē,grūti.
Bet noteikti ir labāk ja ģimenē ir vismaz 2 bērni(tas nenozīmē,ka es domāju sliktu par tām,kurām ir tikai 1 vai vēlas tikai vienu,paskaidroju,lai neveidotos lieks kašķis),skatos vienkārši kā ir manu brāļu bērniem,tomēr ja ir brālītis(brāļi)vai māsa(māsas) daudz ko nozīmē un dod.

Labāk pie vienas reizes- tā teikt...pie vienām sāpēm..un tad uz darbu :)

gribētu oponēt, ka ne visi bērni, kas auguši vieni, ir egoisti un izlutināti mīlulīši.

ne visi, bet lielākā daļa gan.

Nu bet kam tad tas vienīgo bērnu egoisms traucē? Tikai un vienīgi apkārtējiem, nevis pašam vienīgajam bērnam, kad viņš ir izaudzis :D

pilnīgas muļķības par vienīgo bērnu egoismu. ir arī daudz jaunāko bērnu egoistu, vecāko un vidējo arī, egoismam ir maz sakara ar bērnu skaitu, bet liels sakars ar audzināšanu.

Donata - minēšu. tu esi vienīgais bērns? :D
Vienīgi ebērni ģimenē nav raduši dalīties,jo viņiem tas nekad nav bijis jādara. viss ir ticis viņiem. Visa čipšu paka, visas konfektes, viss...
atceros,kā mēs ar brāli - kolosāli, dalījām čipšu paku. tā, lai abiem būtu vienādi :D

čāča, nu nav gluži tā, ka vienīgie nemāk dalīties - nav svarīgi, vai dalās ar māsu vai brāli, var jau arī mācīt dalīties ar vecākiem vai, piemēram, brālēniem...

Protams, ka bērniem ir forši ar mazu vecuma starpību, bet no mammas viedokļa - nesaprotu kā var tikt galā, piemēram, ar vienu, kurš staigā/mācās staigāt, otrs pavisam maziņš, vienam vajag mammu, otrs iet, krīt, bļauj. Ārā ejot - kamēr saģērb vienu, otru, kamēr pati. Kur nu vēl, ja lielākajam arī vēl ratus vajag. Brr. Man liekas optimālākais variants tad, kad lielākais puslīdz māk pats paēst, uz podiņa paprasīties, saģērbties, vismaz palīdzēt, un iet, lai nav abi jāstiepj. Lai lielākajam jau ir vismaz kkāda saprašana un var sarunāt puslīdz kko.

No bērnu viedokļa 1-2 gadi. Jo atceros, cik forši bija mums bērnībā, kad ar vidējo māsu bija 1 g. un 8 m. starpība. Ar jaunāko māsu vairs nebija tas, jo viņa bija par 5,5 gadiem jaunāka nekā es...
Bet no vecāku, it sevišķi, mammas- vairāk kā 3 gadi.
Manam bērnam drīz būs 2 gadi un nespēju iedomāties ka man jau būtu 2 bērni, vai tuvākajā nākotnē dzimtu otrs. Ne, ne, ne! Gribu pastrādāt, pilnveidot sevi, nostabilizeties finansiāli un tad pēc pāris gadiņiem ķerties pie māsiņas taisīšanas :)

Pēc savas pieredzes saku, ka ir forši, ja ir brāļi un māsas līdzīgā vecumā, 1-3 gadu starpība. Tad var vēlāk uz ballītēm kopā iet.
Parasti jau vecāki iespringts uz pirmo, nākamos audzina iepriekšējie :D
Man vispār nereāli gribas bērnus, staigāt ar punci man neliekas mocības, drīzāk - tāda kā lidošana virs zemes! Protams, sāpes, grūti, nelabums... bet to visu atsver jaunā dzīvība!
Es gan nedzemdētu vienu pēc otra, pagaidītu kādus 2-3 gadus, jo gribās arī darbā kāpties uz augšu :)

čāča, nu nav gluži tā, ka vienīgie nemāk dalīties - nav svarīgi, vai dalās ar māsu vai brāli, var jau arī mācīt dalīties ar vecākiem vai, piemēram, brālēniem...

es, protams, neņemos apgalvot, ka tas ir visiem un,ka visi vienīgie bērni ri tādi, bet man zināmie visi kā viens ir izlaisti kā teļa pupi :D tieši šī iemesla dēļ.
un tagad rados aug vēl vien vienīgais bērns, kam rakturiņš būs -uj,.uj,uj...

čāča, mans draugs nesaprot tādu lietu kā godīga dalīšanās , viņam tas liekas smieklīgi. Ik pa laikam gadās ikdienišķas situācijas, kur tas lec ārā. Turpretī, mēs bērnībā bijām pieradušas dalīties. Piemēram, kad mamma nopirka konfekšu paciņu ar 10 končām iekšā, mēs godīgi sadalījām ne tikai sev, bet arī vecākiem un omei :D kaut vai sagriezām pa gabaliņiem, bet sadalījām :D

Par to dalīšanos, tik tiešām ir atkarīgs no vecāku auzdināšanas. Cik es pazīstu cilvēkus, kuri ir bijuši vienīgie ģimenē, nu nav nekādi skopuļi vai egoisti, bet ir arī tādi.

sievietes organisms,lai attietu vecajās sliedēs starp grūtniecībām esot jābūt 2gadi

marchixa +++++ kā īsta mamma pateici :D

Nu bet, protams, ka rezultāts ir atkarīgs tikai un vienīgi no audzināšanas. Te taču vispār nav ko strīdēties. Vienīgos bērnus vienkārši sanāk izaudzināt ar pasaules nabas sajūtu, ja vecāku attieksme pret tiem tāda ir. (PROTAMS, arī ar daudziem izņēmumiem)

Nu un aizsākuma varētu būt LiigaLiiga komentārā, kur viņa pieminēja par 100%īgo uzmanību tikai tam vienam bērnam.

izlaisti kā teļa pupi

Tā sasmējos! :D
BEt nu, jā, protams, ir arī tādi... bet tādi ir arī starp jaunākajiem bērniem...

Nav jau taa, ka baigie egoisti un izlutinaatie izaug tie vieniishi, bet var var redzeet, ka spiezhas dazhreiz uz aaru tas vieniigaa beerna sindroms, ja taa to var nosaukt :D Divas no manaam labaakajaam draudzeneem ir vieniigie beerni gjimenee un var just, ka nemaak daliities, nav jau taa, ka neko nevienam nedod, bet nu kluust taadas riebiigaakas, ja kaadam jaaiedod labaaka vieta, vai lielaakais kuukas gabals, nu kaut kaa taa.

Man ar braali 4,5 gadu starpiiba, un jaasaka, ka mazliet par daudz taa starpiiba. Es kaa lielaa maasa nevareeju iztureet to siiko perdeli, kursh nemaaceeja speeleeties. Man liekas, ka no beerna viedoklja vajag vai nu lielaaku, vai arii mazaaku gadu starpiibu.