Man drīzāk nāk prātā, kādai nevajadzētu būt mammai. :D Tā kā izvelkot no visa negatīvā es teiktu, ka laba mamma ir tāda, pie kuras bērnībā, pusaudžu gados nav bail pieiet ar savām problēmām un izstāstīt tās, nav bail no nosodījuma, noraidījuma. Kura ir atvērta parunāt par dažādām tēmām kā ar draudzeni, neuzspiežot savu viedokli, kā sev līdzvērtīgu cilvēku, nevis bērnu. Kura nevis prasītu cieņu tāpēc, ka ir māte, bet tāpēc, ka viņa ar savu rīcību to ir nopelnījusi. Kura samērīgos daudzumos vai ar gudriem nosacījumiem ļaus realizēt trakās pusaudžu iegribas. Kura rūpēsies un mīlēs saprātīgos daudzumos, iemācot bērnam arī patstāvību un vēlāk neliks nekādus šķēršļus tam, lai bērns patstāvīgi sāk dzīvot. Laba mamma man saistās arī ar mūsdienīgumu, pacietīgu attieksmi, pozitīvu attieksmi pret dzīvi.