Tā kā ikdienā piestaigāju nodarbībās dažādos sporta klubos, tad esmu ievērojusi diezgan lielu atšķirību starp treneriem. Rgulāri un bieži gāju un vēl joprojām eju pie treneres, kura vienmēr lielu rūpību pievērsa dažādām detaļām. Kāju novietojums, kad jābūt nedaudz ieliektām utt, vienmēr visas kustības vingrojot un stiepjoties liek veikt ļoti lēnu, lai netraumētu mugurkaulu, un tā varētu turpināt daudz. Pretēji ir citos sporta klubos - jā, treneres pievērš uzmanību, dod kādus nelielus padomus, tomēr viss notiek strauji, kājas tiek mestas no gaisa lejā, sistas pret grīdu, vingrinājumi izpildīti ar domu - aizturam elpu, izdaram un tad vienkārši strauji atbrīvojamies, metot kājas rokas pret grīdu (guļus stāvoklī) (protams, nedaudz pārspīlēju). Es ļoti ticu pirmās treneres profesionalitātei un viņa vienmēr izstāsta tik pamatoti, kāpēc viss ir jādara lēnām un rūpīgi. Tad es nesaprotu - kāpēc citos sporta klubos tas viss ir tik mazsvarīgi? Kāpēc treneri nepievērš uzmanību tam, ka arī vingrojot to var darīt nepareizi? Tā ir neprofesionalitāte vai vienkārši 1.trenere tam pieet no kāda dziļa sava viedokļa vai jogas, ka muguru var ļoti satraumēt? Kāpēc cilvēki iedomājas, ka, ejot uz sporta klubu un apmeklējot nodarbīas, tam nav jāpievērš liela uzmanība - tikai virspusēji jāpaveic vingrinājumi, kustības, kas tiek atrādītas, uzdotas?
Otrā lieta, kas bija interesanta - nesen uz nodarbībām sporta klubā atnāca jauna meitene, pievienojas mūsu grupai. Kā jau tas "nejauši" bieži gadās, sanāca viņu pavērot spoguļos. Tās kustības, atdeve.. jūs smietos, ja redzētu. Es nopietni - labi, ja 5%!!! Un tad es aizdomājos - tādi cilvēki taču ikdienā noteikti ir ļoti daudz starp mums - kuri čīkst, ka sporto, bet svars nenāk nost - bet paskatieties uz sevi no malas; vai jūs maz tam pieejat no sirds un par simts procentiem? Kāda ir jēga atnākt uz sporta klubu, maksāt par to naudu un mīcīties no vienas kājas uz otru, knapi pacelt rokas gaisā? Ticu arī tam, ka ar īstu kaisli un atdevi var dzīvē sasniegt daudz jebkurā jomā, tāpēc meitenes, pavērojiet sevi kādreiz no malas, varbūt atklāsiet, ka nemaz īsti neatdodieties tam, ko darat.
178
