Nu, teiksim tā - 16 gadu starpība no sākuma man nelikās nozīmīga. Jāpiebilst, ka mums ir kopīgs bērns un izšķīrāmies mēs diez gan ātri, kā toreiz likās, raksturu dēļ. Tagad, kad ir pagājuši jau 7 gadi kopš pazīšanās un cilvēks jau ir savos 40' gados, un man liekas, ka tas ir "iesaldējies" vecis, kuram vairs nekas dzīvē nav vajadzīgs. Šāda vecuma cilvēkiem bieži vien šķiet "esmu izdarījis visu iespējamo sevis pilnveidei un tagad, vai nu lai pasaule pielāgojas man, vai nu lai liek mani mierā un iet *irst", kas pilnīgi atbilst vecumposmu psiholoģijai.
Laikam jau vecums nespēlē vadošo lomu, ja esi aktīvs un seko jaunumiem, mācies, vēl neesi izdzīvojis sevi un savas ambīcijas neesi apracis aizpildot pieteikumu otrajam pensiju līmenim. Saprotu, ir arī cilvēki, kuri iet viensolī ar laiku, bet tādu nav daudz.
147
