Uz bildinājumu reaģēju kā uz joku, jo bildinājums bija nepilnu mēnesi pēc mūsu iepazīšanās. Uz sešu mēnešu kopā būšanu sākām kopā dzīvot. 10 mēnešu kopā būšanas dienā mani burtiski aizvilka aiz kājām līdz dzimtsarakstu nodaļai rakstīt iesniegumu. Gada jubilejā mijām gredzenus.
Atceros savas sajūtas, jādrebinās ar smaidu sejā. Esmu laimīga, nenoliedzami.
Kad mēs iepazināmies, nepagāja ne nedēļa, kad visi riņķī jau sauca mūs par vīru un sievu. Nezinu kādēļ tā, jo abi vai vismaz es, uztvērām attiecības kā "man patīk bučoties".
Mēneša beigās jau izskanēja TAS jautājums, bet jāsmejās. Es nekad neesmu gribējusi neko no tā visa, kur nu vēl tad kad jūtu - dzīve pašā plaukumā.
Pagāja laiks - jāatzīst, ka sarežģīts, pārbaudījumiem pilns - netipiski visa kā bagāts sešiem mēnešiem. Sākām dzīvot kopā. Burtiski savijāmies kā vīnstīgas. Bet, joprojām, šaubījos par to, ka spētu ar viņu noslēgt laulību. Pārāk liels solis, pārāk liela atbildība, pārāk daudz visa kā. Varbūt, iespējams - nu, kaut kad. Bet, visbiežāk - varbūt nekad.
Sākotnēji domāju, ka tas ir joks - no rīta atveru acis. Aizvadītā nakts - perfekta. Kafija gultā, ceriņiem pilna istaba. Viss smaržo. Ideāli. Un tad teksts - mums 14.oo jābūt zagsā. Kā ar cirvi pa galvu. Un neatkāpjas, ne par ko. Saka - es zinu, ka tev ir jābūt manā dzīvē šodien, rīt un tad, kad ar spieķi došos uz tirgu. Skaidri zināju, ka šīs attiecības būs Īstas, Nozīmīgas manā dzīvē. Nobijos. Nevēlējos sāpināt kādu tik īpašu kā viņu.
Zagsā sēžot vēroju kā viņš aizpilda pieteikumu. Viss ko tajā brīdī stāstīja par procesu skanēja kā tunelī. Galva reiba, jutu pakrūtē patīkamu satraukumu. Ieraugot jautājumu - uzvārds pēc laulībām... Es gandrīz sāku raudāt. Vai es kādreiz dzīvē vēl būšu ES?
Pēc pāris dienām sekoja smagākais. Viņš aizbrauca. Piecu nedēļu ilgs klusums mūsu attiecībās. Nāca saprašana par lietu un jūtu patieso nozīmi.
Atgriezās, gatavojāmies kāzām. Lielā diena. Strauja. Pilnīgs pretstats visam, kas nāk prātā par to domājot. Bailes, mulsums, stress - nekādu galdu, nekādu pienākumu. Visu dienu čalojām kā balodīši. Fotogrāfs, šķība kleita - liels informācijas apjoms, šokētie vecāki. Visi priecājas, visi raud un sveic. Es pateicu savu "Jā". Skaļi un skaidri to izdarīja arī viņš.
Tagad ir pagājuši gandrīz astoņi mēneši. Ne brīdi neesmu nožēlojusi. Ne brīdi neesmu domājusi - visam vajadzēja būt savādāk. Ne brīdi neesmu zaudējusi savu ES. Tomēr, vēl tagad skatos uz gredzenu pirkstā un sev uzdodu jautājumu - kā būs tālāk? Jā, es jūtos savaldīta. Esmu iemainījusi savu brīvo izvēli iet un neatgriezties pret mīlestību un savienību mūža garumā. Man ir pienākums pret savu ģimeni, pret savu vīru. Joprojām jūtos kā izmesta no laivas, kad dzirdu vārdu "sieva". Bet jāatzīst - nekad neesmu bijusi tik laimīga, nekad neesmu jutusies tik droši.
Lai kā arī dzīvē neiegrozītos - es vienmēr jutīšu, ka Viņš man ir parādījis patieso šajā dzīvē. Viņš droši iesoļoja, paņēma aiz rokas un nenobijās no nākotnes - jo tā solīja laimi ilgtermiņā, bez kādiem noteikumiem. Lielākā vērtība ir tam, ko mēs jūtam kad rītos atveram acis un zinam - nav labākas vietas uz planētas, kā otram guļot pie krūtīm. Un tad arī bailes pagaist, kaut uz vienu vienīgu mirkli.
491
