Pēcvakars

Man ar kaut kā šķiet, ka ir jāpaiet laikam līdz kāzām, jo sākumā rozā brilles ir visiem, liekas, ka viss ir tiik skaisti, tāda mīlestība, bet pēc tam arvien vairāk visādas utis izlien ārā. Un es neesmu pesimiste, tikai skatos uz lietām reāli :D Pati pēc savas pieredzes.
Man divus gadus likās, ka es to cilvēku dievinu, gribu precēt, dzemdēt baru bērnu, bet pēc tam tik ātri parādījās kaut kāds apnikums un sapratu, ka jūtas nav jūtas, bet ir pieradums. Un tagad domāju, ka paldies Dievam, ka neprecējos.
Varbūt es esmu vecmodīga un stu;ba, bet man tāpat liekās, ka līdz kāzām nu vairāk kā gads "jāpadraudzējas". Manā gadījumā- krietni ilgāk.

kad mani bildināja, man pamats zem kājām pazuda un laimes asaras acīs.... tas bija emocionāls pārsteigums! arī agrāk domāju, ka precēties nav jēga/negribu. atliek tikai saņemt bildinājumu no ĪSTĀ un visas tās blēņas aizmirstas..

dažus stāstus lasot acīs laikam gruzītis iebira :]

Monro


Es nedzīvoju pēc tā principa,ka vajag iepazīties, tad pēc 5 gadiem saiet kopā, pēc vēl 5 gadiem sāk kopā dzīvot, vēl pēc 5 gadiem saderinās, pēc 5 gadiem apprecās un vēl pēc 5 gadiem taisa bērnus.
Ja 2 cilvēki satiekās , saiet kopā un ir klikšķis,ka JĀĀĀ,BEIDZOT IR ! Un ir ar lielu vēlmi būt kopā, jūtas dzirksteļo, saderība ir perfekta , tad kāpēc jāgaida n-tie gadi? Mani bildināja, es piekritu, jo es gribu būt tieši ar to cilvēku kopā.

Nu man ar pirmos 4, 5 attiecību gadus viss likās nu tik, tik super puper labi :] Bet tev novēlu lai starp jums šī sajūta nepazūd.

Ak šausmas, stellaglmr, kā es apraudājos! Pat nezinu, kāpēc. Paldies par Tavu pieredzes stāstu, tāds liels "pa īstam". :) Nu jā, un sveicieni visām, kas drosmīgas spert šo soli! :)

Un man ir ļoti liels prieks par Tevi! :) Novēlu nosargāt, noturēt to visu. Atrast atkal un atkal jaunus veidus, kā sargāt ģimenes pavardu, lai nebūtu jāvēlas uzkurināt kādu liesmu kur citur! No pašiem jau tas nereti atkarīgs.

stellaglmr, es uzskatu, ka ja ir tā sajūta, tad ir tas jādara tagad, jo ilgāk gaida, jo vairāk šaubu brīžiem uzrodas, visādi untumi utt. Bet tikai ar tādu noteikumu, ka precības notiek mīlestības, nevis kaisles dēļ, kuras reizēm var sajaukt.
Viņam jau sen viss ir skaidrs, bet man arī brīžiem ir šīs nopietnās pārdomas pie sevis, lai nesanāktu gluži kā pa gaisu un lai es zinātu, ka daru to sevis un viņa - mūsu dēļ. Varbūt tādēļ, ka agrāk mani neviens nevarēja, kā Tu minēji, savaldīt. Bet tad es saprotu - jā, arī man tā drošība ir nepieciešama un es jūtos par viņu pārliecināta. Laikam jau viņa neatkāpības dēļ, kas, manuprāt, reizēm vīriešiem mūsdienās pietrūkst. Nav, kā saka, kārtīgu ņēmēju.

Uz bildinājumu reaģēju kā uz joku, jo bildinājums bija nepilnu mēnesi pēc mūsu iepazīšanās. Uz sešu mēnešu kopā būšanu sākām kopā dzīvot. 10 mēnešu kopā būšanas dienā mani burtiski aizvilka aiz kājām līdz dzimtsarakstu nodaļai rakstīt iesniegumu. Gada jubilejā mijām gredzenus.

Atceros savas sajūtas, jādrebinās ar smaidu sejā. Esmu laimīga, nenoliedzami.
Kad mēs iepazināmies, nepagāja ne nedēļa, kad visi riņķī jau sauca mūs par vīru un sievu. Nezinu kādēļ tā, jo abi vai vismaz es, uztvērām attiecības kā "man patīk bučoties".
Mēneša beigās jau izskanēja TAS jautājums, bet jāsmejās. Es nekad neesmu gribējusi neko no tā visa, kur nu vēl tad kad jūtu - dzīve pašā plaukumā.
Pagāja laiks - jāatzīst, ka sarežģīts, pārbaudījumiem pilns - netipiski visa kā bagāts sešiem mēnešiem. Sākām dzīvot kopā. Burtiski savijāmies kā vīnstīgas. Bet, joprojām, šaubījos par to, ka spētu ar viņu noslēgt laulību. Pārāk liels solis, pārāk liela atbildība, pārāk daudz visa kā. Varbūt, iespējams - nu, kaut kad. Bet, visbiežāk - varbūt nekad.
Sākotnēji domāju, ka tas ir joks - no rīta atveru acis. Aizvadītā nakts - perfekta. Kafija gultā, ceriņiem pilna istaba. Viss smaržo. Ideāli. Un tad teksts - mums 14.oo jābūt zagsā. Kā ar cirvi pa galvu. Un neatkāpjas, ne par ko. Saka - es zinu, ka tev ir jābūt manā dzīvē šodien, rīt un tad, kad ar spieķi došos uz tirgu. Skaidri zināju, ka šīs attiecības būs Īstas, Nozīmīgas manā dzīvē. Nobijos. Nevēlējos sāpināt kādu tik īpašu kā viņu.
Zagsā sēžot vēroju kā viņš aizpilda pieteikumu. Viss ko tajā brīdī stāstīja par procesu skanēja kā tunelī. Galva reiba, jutu pakrūtē patīkamu satraukumu. Ieraugot jautājumu - uzvārds pēc laulībām... Es gandrīz sāku raudāt. Vai es kādreiz dzīvē vēl būšu ES?
Pēc pāris dienām sekoja smagākais. Viņš aizbrauca. Piecu nedēļu ilgs klusums mūsu attiecībās. Nāca saprašana par lietu un jūtu patieso nozīmi.
Atgriezās, gatavojāmies kāzām. Lielā diena. Strauja. Pilnīgs pretstats visam, kas nāk prātā par to domājot. Bailes, mulsums, stress - nekādu galdu, nekādu pienākumu. Visu dienu čalojām kā balodīši. Fotogrāfs, šķība kleita - liels informācijas apjoms, šokētie vecāki. Visi priecājas, visi raud un sveic. Es pateicu savu "Jā". Skaļi un skaidri to izdarīja arī viņš.

Tagad ir pagājuši gandrīz astoņi mēneši. Ne brīdi neesmu nožēlojusi. Ne brīdi neesmu domājusi - visam vajadzēja būt savādāk. Ne brīdi neesmu zaudējusi savu ES. Tomēr, vēl tagad skatos uz gredzenu pirkstā un sev uzdodu jautājumu - kā būs tālāk? Jā, es jūtos savaldīta. Esmu iemainījusi savu brīvo izvēli iet un neatgriezties pret mīlestību un savienību mūža garumā. Man ir pienākums pret savu ģimeni, pret savu vīru. Joprojām jūtos kā izmesta no laivas, kad dzirdu vārdu "sieva". Bet jāatzīst - nekad neesmu bijusi tik laimīga, nekad neesmu jutusies tik droši.

Lai kā arī dzīvē neiegrozītos - es vienmēr jutīšu, ka Viņš man ir parādījis patieso šajā dzīvē. Viņš droši iesoļoja, paņēma aiz rokas un nenobijās no nākotnes - jo tā solīja laimi ilgtermiņā, bez kādiem noteikumiem. Lielākā vērtība ir tam, ko mēs jūtam kad rītos atveram acis un zinam - nav labākas vietas uz planētas, kā otram guļot pie krūtīm. Un tad arī bailes pagaist, kaut uz vienu vienīgu mirkli.

Nuu... Tas, ka mūsdienās cilvēkiem trūkst dvēselisku sarunu biedru un gluži vienkārši neatliek laika tādiem, man jau sen ir skaidrs. Tādēļ daudziem vieglāk ir sadabūt kādu baru sekotāju twitterī un visu laiku uzspiest informāciju par sevi, lai visi nu lasa, ko dara, kur iet, ko ēd utt... Uzmanības trūkums, kuru cilvēki kompensē ar sociālo portālu palīdzību, lai sajustos ļoti svarīgi. Nesen lasīju, kā māsa brāli (kuri dzīvo vienā ģimenē, vienā pilsētā) twitterī apsveic ar autovadītāja apliecības iegūšanu. Diezgan smieklīgi...

ai, kakene5, tieshám! redzeju dr.lv viss sabildéts, galds, svechu sirds, gredzens :D un uzrakstíts- shodien mani bildinája :D man tas liekas loti muljkígi

Mis Take, man liekas, ka ir arī tādi gadījumi. Vēl saliek bildes draugiem.lv vai twiterī ar gredzenu momentā. Katrā ziņā mūsdienu sabiedrība ļoti ietekmējas no visas popkultūras un filmu industrijas. Pieņem reizēm visur sastopamos sabiedrības uzvedības standartus un paši savus vairs tik veiksmīgi izdomāt nevar.

sidze, ljoti skaisti!!!! pilnígi táda nopúta - ehh, cik forshi dzívé gadás! jums pat no bérnudárza atminjas kopígas, super!

Es histēriski neraudāju un nelēkāju, nezvanīju visām savām draudzenēm pēc kārtas un nelielījos..

paga, tá dara arí dzívé, ne tikai filmás??? :D es arí neraudáju, nelékáju... priecájos, protams visu vakaru, nevaréju beigt smaidít. kad jautája-protams piekritu! tuvákajám draudzeném pateicu péc kádas nedéljas laikam, páréjie uzzinája péc 2-3 méneshiem, kad sákám gatavoties kázám un izsútíjám ielúgumus. man tas bija táds músu brídis, nevis - tikko uzvilku gredzenu, nu skrieshu visiem lielíties, apzvanít visus :D

Patiess prieks par autores tekstu, arī izlasīju kā literāru darbu. Un Sidze, jā, ļoti skaisti, man milzīgs prieks par jums visām! Lai izdodas. Es arī zinu, ka mana laime ir kaut kur, tepat netālu un drīz viss būs tieši tā, kā esmu sapņojusi kopš mazām dienām. :)

Mīļš paldies, kakene5, par jaukiem vārdiem, tiešām:)
Jā, katram savs mīlestības stāts ir īpašs un emociju pilns.
Gājis mums ir visādi, vēl daudz kas priekšā... bet kaut kā sanāk noturēt šīs sajūtas, sapni.. un gluži nemanot viņš saka, ka ir atkal manī iemīlējies un mums vēderā lido taureņi!
Izklausās droši vien ļoti saldi;)
un tā sajūta, kad viņš saka - es Tevi mīlu jau tik sen!:D :)

sidze, man milzīgs prieks par Tevi, par jums! Lai viss izdodas, nekad nebeidz glabāt šo sapni sevī un tad tas neizbeigsies. Varu iedomāties Tavas sajūtas, protams, nekad tās neviens neiztēlosies tik labi, kā jūs paši un jums liksies, ka neviens nekad nespēs izjust to, ko izjūtat jūs. Bet tas jau arī jūs vienos! Visas labākās domas no manis un paldies, ka padalījies, bija ļoti patīkami lasīt! :)

:)
Es jau kaut kad sen šeit blogā rakstīju mūsu stāstu - esam kopā no bērnudārza laikiem. bižu raustīšana, slepenu zīmīšu rakstīšana, pirmās bučas un skūpsti, pastaigas, pirmās lēnās dejas, pirmā nakts.. Tas viss un vēl vairāk, ko nevar aprakstīt vārdos, mums ir bijis.
Mums nav šaubu par to vai esam viens otram īstie - es nezinu..tas ir liktenis laikam.
Nu jau kopš vidusskolas laikiem esam stabili kopā kā pāris.
Un, šķiet, pēdējā gada laikā arvien vairāk sākām runāt, domāt par kāzām. (es gan protams par to jau sapņoju no tiem pamatskolas laikiem) Ilgi esam kopā, bet arvien skaidrāk nāca apziņa mūsu attiecības "iecelt" citā līmenī - būt par vīru un sievu, dibināt ģimeni:)
Man bija nojausma, bet bija pārsteigums.. novembrī viņš mani blidināja! Emocijas, ko nevar aprakstīt!
Un jāsaka, ja es agrāk domāju, ka gribēsies visiem teikt par kāzām, spiegt no laimes,utt. Tad tagad ir tā, ka pateicām tikai savām ģimenēm.
Jo ir kaut kā tā, ka šis gatavošanās process kāzām ir kaut kas tik intīms, lolojams, sargājams.. sapnis, kas kļūst par īstenību.
aii.. es varu izplūst ppar šo tēmu.
Vēl pagājušo nedēļ mani atkal pārņēma tā sirreālā sajūta.. atradu savu veco, aplīmēto kurpju kasti no skolas laikiem - ar piezīmju grāmatiņām, blociņiem, kurs viss ir rakstīts par viņu. Saņurcītas zīmītes, ko esam viens otram sūtījuši 10 gadus atpakaļ... un šovasar es ar šo pašu cilvēku precos!ahhh:)
Tā neaprakstāmā sajūta.. mīlestība un taureņi vēderā. Abiem!
Mēs esam izauguši līdz ar otru, tāpat arī mūsu attiecības..
Un reizēm es joprojām pieķeru sevi domāt - vai tiešām tā var būt! Vai es precēšu savu mūža lielo mīlestību?! Mēs būsim ģimene! es vairs nebūšu draudzene - es būšu sieva..
ahh!:)

Monro,Es ne taa izteicos :) es pati ar savejo saaku dzivot kopaa pec 2 dienaam :D Es tik cik biju manijusimlikas,ka esat kopaa ritigi maz,tad Vacija,tad bildinajums..nu taa,ka viss menesha laikaa:D :D :D

kakjene,nu par berniem joprojam skaidru zinu,ka nekad ... jo neticu,ka naks vel viens istais cilveks,kursh mainis manas domas :)

Tad man ir liels prieks, ka tā
- Apsveicu! :)