Katra 4 sieviete ir cietusi.....

Konkreti ka sieviete.

nē.

Diemžēl esmu.

Morgan le Fay, ir bijušas dūres pret mani, bet abas reizes es biju pirmā, kas sāka nenormāli histēriķot un savas dūres raidīt viņa virzienā. Tā ka nezinu vai skaitas. Un manis nomelnošana, bilžu publiskošana internetā pēc attiecībām es nezinu vai pieskaitāma pie emocionālas vardarbības.

Laikam jau esmu un diemžēl, to nepamanīju es pati, bet gan mani līdzcilvēki. Viņi lika man to izbeigt. Un Tas ir manuprāt, tas trakākais, ka tagad es saprotu, kas pret mani tika darīts morāli, bet tajā brīdī nesapratu.

Diemzel ja:(
Izradijas,ka statistika ir cita

Tikai katra ceturtā?
Jā, esmu.

Pie kā skaitās izvarošana? Morālā, fiziskā vai drīzāk abas kopā?

esmu cietusi. redziet, reizēm ciest no tās var arī tikai vienu reizi, var arī 100 reizes no viena cilvēka. 'tā ir kkāda muļķīga statistika. manuprāt, jebkura no mums ir cietusi morālo vardarbību no vīriešiem. jā, varbūt ne ilgstoši, bet tas arī skaitās. bet, ja nav, tad dzīves laikā jau nu tas notiks. viena lieta ir pieļaut notiekoši, bet pavisam cita - pēc izjustas morālās vai fiziskās vardarbības jau pēc vienas reizes iet prom neskatoties.

domāju, ka izvarošana ir gan fiziskā vardarbība, gan morālā, bet, ja to traktē tā konkrēti, jo tā tomēr it fiziska darbība- tad fiziskā. cilvēkam pēc tam ir morālas sekas vnk.

Man jau šķiet, ka mūsdienu cinisma un vienaldzības laikmetā, kurā, skrienot kā vāveres ritenī, daudzi aizmirsuši, ka vārdi ievaino un sāpina, no emocionālās vardarbības ir cietis teju ikkatrs. Ne katrs to atzīs un vēlēsies iztirzāt, tāpēc šādas statistikas neuzskatu par ticamu avotu.

Pati - esmu. Bet jāatceras, ka pirmā reize ir šoks un negaidītība, bet katra nākamā (tā paša cilvēka veikta) - mūsu izvēle. Protams, izņemot retus izņēmuma gadījumus, kad kopdzīve ar varmāku ir vienīgā iespējamā opcija. Tas attiecas arī uz mani - jau vairāk kā gadu viens indivīds mani konkrēti dirsina; katru reizi, kad viņš iziet pa durvīm, manas pasaules pamati biedējoši sazvārojas, bet es (ne)apskaužamā spītībā turpinu atbildēt uz telefona zvaniem, ticu un baismīgi muļķoju sevi. Šobrīd cenšos veikt pašrehabilitāciju, ne gluži dzimstot no jauna, bet paņemot no šīs pieredzes vērtīgāko un droši soļojot tālāk.

puķu meitenei

Man jau šķiet, ka mūsdienu cinisma un vienaldzības laikmetā, kurā, skrienot kā vāveres ritenī, daudzi aizmirsuši, ka vārdi ievaino un sāpina, no emocionālās vardarbības ir cietis teju ikkatrs. Ne katrs to atzīs un vēlēsies iztirzāt, tāpēc šādas statistikas neuzskatu par ticamu piekrītu avotu.

vēl domāju par tādu lietu: ja es, būdams ass cilvēks pēc dabas, pasaku vārdus, teikumus, kas manam sarunas biedram šķiet vēl asākas nekā es spētu iedomāties- ir morālā vardarbība? Man nodoma nav aizvienot, bet cilvēks to uztver kā aizvainojumu- kā šo formulēt?

* aizvainot nevis aizvienot

vēl domāju par tādu lietu: ja es, būdams ass cilvēks pēc dabas, pasaku vārdus, teikumus, kas manam sarunas biedram šķiet vēl asākas nekā es spētu iedomāties- ir morālā vardarbība? Man nodoma nav aizvienot, bet cilvēks to uztver kā aizvainojumu- kā šo formulēt?

Neapzināta. Tas jau atkarīgs, cik otrs cilvēks jūtīgs. Un cik paliekošu, postošu iespaidu Tavi vārdi atstāj.
Lai nu kā, manuprāt, jo iecietīgāki un empātiskāki būsim, jo patīkamāku radīsim pasauli ap sevi. Protams, nevajag ieslīgt galējībās - arī dusmas mēdz būt adekvātas.

Fiziskās neesmu, morālās kā to ņem.

No morālās esmu. Man jau šķiet, ka vienkārši neapdomīgi pateikt kādus asus vārdus vēl nav morālā vardarbība, tā ir tad, kad cilvēks tev apzināti, it kā nevainīgi borē smadzenēs, ka tu esi slikta, neko nevari, ka viss ir tikai tava vaina, ka ja izšķirsies, nekad neatradīsi labāku utt.

Nekad.

reti, kurš nav cietis no morālās. vīrieši jau man šķiet vēl vairāk cieš!

Mežāzei taisnība - morālā vardarbība nav pielīdzināma asām diskusijām, kuru laikā tiek kāds pasūtīts trīs mājas tālāk. Morālā (emocionālā) vardarbība saistāma ar cilvēka spīdzināšanu graujot tā garu un pārliecību, tādejādi padarot otru psiholoģiski vāju, nespējīgu un no varmākas atkarīgu. Strīds, kura karstumā tiek izteikti pārgalvīgi, neapdomāti vārdi ir necieņas izrādīšana. Savukārt morālās vardarbības mērķis ir ilgtermiņā otru padarīt par rīcībnespējīgu - ieskaidrojot, radot sajūtu, ka cilvēkam nav vērtības, jo neko savā dzīvē nemāk, ir resns, neglīts, netīrīgs, bez talantiem un nākotnes perspektīvām. Morālā vardarbība sākotnēji tiek pielietota nevainīgā līmenī, līdz cietušais tiek novests līdz depresijai, kompleksiem un kauna pats par sevi. Būtībā starpība ir ļoti vienkārša - vardarbība kotēsies ar apziņas graušanu nevis tiešos tekstos, bet liekot cietušajam to pieņemt par realitāti brīvprātīgi - aiz bailēm, aiz vājas dabas vai vienalga. Rezultātā, cietušie nereti pat neattopas, ka dzīvo varmākas radītā ilūzijā.

P.S. Jā, esmu cietusi no fiziskas vardarbības.

Esmu - no abām