Drīz laikam sajukšu prātā

Tu viņam vienkārši tracini, es teiktu, ka vaina nav tevī vai viņā (neticu, ka viņš ir kaut kāds briesmonis, kas "pārmanto" tēva iezīmes - jo, ja tā būtu, tad viņš vienkārši tev sistu un neaizdomātos par tavām jūtām), bet tajā, ka viņš negrib būt ar tevi kopā un cenšas tevi atšūt.

Ar praatu vinjsh veelaas buut ar teviim, ar sirdi - nee. Taapeec vinju tracina tavas atbildes.

Pievakare, jā tas varētu būt iemesls. Diemžēl.
Kaut gan. Bija vēl tā. Viņš man kādu laiku stāstīja, ka viņam ķipa esot tāda draudzene Laura (vienkārši draudzene). Neatceros, kur viņi tur iepazinušies, bet viņa esot precējusies un bērni arī laikam. Un tad viņi gandrīz katru vakaru runājot pa telefonu un uz jubileju aicināja. Bet es ne brīdi neticēju.
2dien tomēr vēlējos joka pēc pārbaudīt viņa telefonu. Bet viņš man to neļāva un teica, ka tur esot konfidenciāla informācija. Kaut kādas sms, ko nevarot dzēst, Man negribot stāstīt, varbūt vēlāk. Un 6dien viņam būšot kaut kādas darīšanas, kas saistītas ar to informāciju.
Karoč, es neko nesaprotu.

Nezinu pilno stāstu, bet tik cik varu no šīs tēmas spiest, tad izklausās, ka puisis kaut ko ir pārskatījies. Nu tāds izteikti dramatiskais tēls - netuvojies man, nodarīšu pāri!

Mans minējums ir tāds, ka vai nu viņam dzīve un viņš pats pārāk pliekans šķiet, vai arī mēģina tevi maigi atšūt a la "vaina nav tevī, bet gan manī''.

Nu nezinu. Viņš pats nezina ko grib. Es pasaku, nu labi, tad šķiramies. Viņš atbildēja tu pati to izvēlējies. Bet viņš tak pats teica, ka var būt būt bīstams un lai ar viņu nepinos.
Man liekās, ka mums sen jau vajadzēja šķirties, visu laiku kaut ko lāpām.

Nu nezinu. Viņš pats nezina ko grib. Es pasaku, nu labi, tad šķiramies. Viņš atbildēja tu pati to izvēlējies. Bet viņš tak pats teica, ka var būt būt bīstams un lai ar viņu nepinos.

Manuprāt, kļūdies, viņš zina, ko grib. Manipulācija laikam saucas? Viņš grib aiziet, bet izdarīt to skaisti, paaugstinot savu pašvērtējumu - tā, lai tu būtu sliktā, kas pieņēmusi šo sūro un ārkārtīgi smago lēmumu, tai pat laikā, lai tu apjēdz, ka nevari bez viņa un sāc darīt kaut kādas darbības, kas viņam liks sev pašam papliķēt pa plecu un pateikt "malacis, re kā mani grib" (tāpēc viņš distancējas no tevis un pieliek dramatismu ar "nē, nekādā gadījumā nepinies ar mani!"). Nu tā es to skaidrotu, jo velku paralēles ar savu dzīvi.

Kādu viņš man pasaciņu (vai varbūt īstenība) par savu bijušo sastāstīja. Viņa bija atgriezusies LV un bija skatījusies mani draugos. Un tad it kā lai mani no viņas pasargātu, viņš teica, ka viņa esot viņu piebūrusi un kad viņš mēģinājis pretoties, pat gribējusi nogalināt. Es nezinu cik daudz es toreiz tam noticēju, bet vēlāk viņš pateica, ka tās bijušas muļķības, kaut gan man liekās tur kaut kas nav tīrs.
Man sāk likties, ka tiešām esmu ar nenormālu cilvēku kopā un jābēg, kamēr var.

Viņš nav uzskaitē pie psihiatra? :D Vai arī viņam ir ļoti savdabīgi joki, vai arī viņš vienkārši melo kaut kādu savu iemeslu pēc (nu, piemēram, uz to brīdi viņam bija izdevīgi tevi "pasargāt", lai tu kaut ko neuzzini no tās bijušās, varbūt viņi satikās vai kaut kā tā). Ja tu pati domā, ka jābēg - tad noteikti rīkojies! :)

Nu jā, viņš teica, ka viņa citiem viskaut ko par viņu stāstot. Varbūt tieši vajadzēja ar viņu sakontaktēties un noskaidrot viņas versiju.

Man liekas, ka ar tādu eksempāru nav ko pīties. Vienalga ko viņš ar to visu domā tas neizklausās ne īpaši droši, ne veselīgi.

Man arī šķiet , ka viņš vnk mēģina '' nevainīgi '' izslīdēt no attiecībām ar Tevi maļot kkādu nonsensu

Divi varianti:
1. Viņs tevi nevēlas
2. Viņš vēlas, lai tu tagad viņam pievērstu pastiprinātu uzmanību.

Es lieku uz otro, jo tā ir visparastākā vīriešu spēlīte, kas ideāli strādā uz jums, dārgās dāmas.

Jānīti, domā?

Man kaut kā tiešām viņš sāk baidīt, pārdomājot visu kas noticis.

2. Viņš vēlas, lai tu tagad viņam pievērstu pastiprinātu uzmanību.

Es lieku uz otro, jo tā ir visparastākā vīriešu spēlīte, kas ideāli strādā uz jums, dārgās dāmas.

Ja viņš viņu patiešām grib un negrib šķirties, tad puisis ir "nedaudz" pārcenties un nemāk spēlēt šo visparastāko vīriešu spēlīti - autorei jau bail paliek un pati apdomā iespēju šķirties. :D

šeit var izteikt tikai minējumus un kā ir patiesībā - to varbūt pat nezina tavs draugs.

Mans minējums - ir cilvēki, kuriem vienkārši dabiski ir divejādas sajūtas, ja kaut kas iet greizi vai neapmierina - it kā negribi, bet moka sirdsapziņa, ka "es būšu tas sliktais, ko par mani padomās", "ja nu nožēlošu, tad neko mainīt nevarēs"un trešais to visu savelk kopā - cilvēks nespēj tikt galā ar šī brīža emociju uzplūdiem, tāpēc potenciālo iznākumu atstāj otra ziņā, ja arī tas neko nedara, mēgina izprovocēt, cilvēkam bail no neziņas, kas ir pareizi, un nespējas izdarīt pareizu izvēli.
es esmu bijusi pieskaitāma pie šāda tipa, tādēļ saku. ja cilvēks ir ideālists, un egoists, tad pat viņa egoisms nespēj pieļaut situāciju, ka viņš kādā no iespējamiem variantiem paliek saucamais "melnais", tā sajūta var būt minimāla un var nebūt pārāka par žēlumu pret otru, jūtām, bet tā pastāv un ļoti ietekmē rīcību.
cerams kaut ko var arī saprast

Sunshine, piedod, bet neko nesapratu. :D

es esmu bijusi pieskaitāma pie šāda tipa, tādēļ saku.

Es, ja vien esmu pareizi sapratusi sunshine, domāju, ka iepriekš komentēju par līdzīgu cilvēka tipu, tikai skarbākiem vārdiem izteicos. Kāpēc kārtējo reizi komentēju šeit (atvainojos, ka tik bieži, bet man vienkārši ļoti interesē šī tēma :D) - gribēju pajautāt sunshine, kā izdevās tikt vaļā no šīs iezīmes, ja izdevās, protams?

Kas tā par iezīmi? Es arī gribu saprast.

Pievakare - jā, sapratu, ka līdzīgu domu paudi.

pašā sākumā - īezīme - egoisms un vēlme attaisnot sevi rīcībās, ko vai nu esi izdarījis vai kāds uzskata, ka esi vainīgs pie attiecību izjukšanas. Nevēlēšanās palikt otra cilvēka atmiņā ar ļaunu, būt tam labajam tēlam.

laikam neprecīzi izteicos - tas, ka agrāk piederēju, laikam vairak jāsaprot, ka vienreiz nācās netieši ar to saskarties, šķiroties no tobrīd tuva cilvēka. bet īpašība kā tāda, man piemīt arī tagad (egoisms un sevis idealizēšana). Griba cīnīties ar to ir, bet bieži vien tas ir neatdalāms no rakstura.

pēc tās reizes citas šķiršanās nav bijušas, un tā pati par sevi bija pirmā, kur var vainot daudzu apstākļu kopumu, kas tikai šo īpašību saasināja - toreiz biju bez attiecību pieredzes, zema pašapziņa un negribējās zaudēt arī visu jauko, kas bija, jo ticība, tam, ka"nav ne pirmais, ne pēdējais, būs daudzi citi" nedarbojās, viss likās tik sāpīgi un dramastiski, ka vēl tagad nesaprotu, kā vispār var pa mierīgo daudzi izšķirties, esmu emocionāla.

Par to reizi - Bijām vai nebijām kopā, tas cits jautājums, bet bija grūti. tagad analizējot, grūti pateikt, vai man tas izpaudās negatīvi - jo ja nebūtu šī egoisma, kas neļauj sevi pataisīt par vainīgo, iespējams būtu vēl vairāk sāpinājusi gan otru, gan sevi. Es nevarēju tā vienkārši - aij, amn nepatika tas un tas, šķiramies, nācās meklēt risinājumus, gribēju palikt draugi, bet tas vilkās mēnešu garumā sāpīgi abiem. savā veidā ļoti centos sevi attaisnot un nekur šī īpašība nav pazudusi arī tagad, grūti pieņemt savu vainu, kļūdas.

rakstot šo, sapratu, ka lai visu to izskaidrotu, iespējams ar gŗāmatu nepietiktu un neesmu sevī vēl sakārtojusi visu. te varbūt ir 10% no visa, kā tas izpaužas utt.