zaptesburka, es pamēģināšu atbildēt uz jautājumu, ko tu uzdevi Pievakarei.
Mans ĶMI ir normāls (20), pēc drusku advancētākiem kalkulatoriem sanāk, ka manā vecuma grupā un ar manu augumu par ideālo svaru sievietes uzskata manu svaru -1 kg (skat. šeit:
http://www.halls.md/ideal-weight/body.htm). Diētas nekad neesmu ievērojusi (nevaru sevi badināt, vai, teiksim, ēst mēnesi tikai griķus ar kefīru), ar sportu esmu uz "jūs". Valkāju S izmēru. Pati labi apzinos, ka neesmu resna, bet tajā pašā laikā gribētos nomest vēl 3 kg (beigšu rīt saldumus :)). Apzinos, ka drusku sporta pat ar esošo ēšanu piedotu ķermenim vajadzīgās formas, bet visu laiku atlieku baseina abonementa iegādi (trenažieri nepatīk). Labi apzinos, ka tā vēlme būt tievākai nāk no žurnāliem ar safotošopētiem sieviešu attēliem. Un es tos žurnālus labi ja frizētavā gaidot tikai pašķirstu!
Kā sadzīvoju? Saku sev, ka, ja pati tā jutīšos smukāka, būtu labi pasportot un to bišķi nomest. Lai gan zinu, ka tolaik, kad man tāds svars bija, nejutos es ne smukāka, ne ko. Skaloju sev smadzenes, ka mans ķermenis ir pietiekami smuks.
Tā jušanās drusku pa resnai un apzināšanās, ka tā nav, tās divas lietas spēj ļoti labi sadzīvot. Viena lieta ir racionālais prāts, otra lieta ir tas, ko labi attēlo tevis pašas ieliktā bilde ar meiteni un spoguli.
Vēl piemērs. Ja es skatos spogulī, es redzu sev sejā briesmonīgas poras, ak tu šausmas, ne? Bet, ja kādreiz, braucot tramvajā, es tā rūpīgi papētu citas meitenes, tā ar ļaunu, piekasīgu aci, viņām tā sejas āda arī nav ideāla, un, kamēr es nesāku lūrēt piekasīgi, man viņas liekas ļoti smukas. Zinu, ka reklāmas žurnālos ir nofotošopētas tā, ka pat 50gadīgas aktrises ir ar sejām tik gludām, kā bērna pakaļa. Bet, pat to apzinoties, es tāpat vakarā nedabīgi spilgtā apgaismojumā piebāžu savu seju pie spoguļa, un šausminos. Un lasu Cosmo forumā, kādus kosmētiskos līdzekļus iepirkt.
Mani pārsteidz tavs jautājums - man vienmēr likās, ka tā duālā sajūta resna/normāla ir ļoti izplatīta.
560
