Vecvecvec...

Man nav vairs ne vecvecāku, ne vecāku, kur nu vel vecvecvec ... Visi miruši.

Man bija pati labākā babiņa - viņa bija vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē. Man ļoti daudz nozīmēja tas, ka viņa man bija, ka pie viņas varēju meklēt patvērumu. Šogad būs 4 gadi kopš viņas nav.
Mana otrā vecmamma bija vīra vecmāmiņa, ļoti viņu mīlēju. Viņa bija ļoti stipra personība, ļoti īpašs cilvēks. Prieks, ka man bija gods viņu pazīt un apzināties, ka es viņai biju svarīga.

Nav vairs neviena, diemžēl. Vectēvus nekad neesmu satikusi, nomira ilgi pirms piedzimu.Pat nezinu kā tas ir. Vecmamma no tēta puses nomira, kad man bija 3 vai 4 gadi. Atceros, ka ļoti pārdzīvoju un daudzas naktis raudāju vēl tik maziņa būdama. Otra vecmamma aizgāja mūžībā 2 gadus atpakaļ. Man tikai ap 20.

Man ir vecvecāki no mammas puses un ome no tēta puses. Vispār tas ir viens no iemesliem, kāpēc bērnus jārada jau ap 20, jo tad sanāk kupla ģimene, ir daudz aukļu, ir daudz vietu, kur braukt ciemos utt :) Manai mammai mēs ar māsu piedzimām attiecīgi 20 un 22 gados. Maniem vecvecākiem tagad ir 80 un 82 gadi, viņiem ir arī 4 mazmazbērni :) Viņiem patīk auklēt, cik nu ir viņu spēkos.