Īstā izv

Diskusija nosūtījās pirms paspēju uzrakstīt visu virsrakstu - īstā izvēle.

Kas tad nu, vērīgā meitene, noticis (ja drīkst zināt)?

Melns, visu, ko vēlējos pateikt, jau uzrakstīju diskusijas pieteikumā. Mans jautājums ir par to, vai tiešām tad, kad patīk tas, ko mācies, mācīšanās process norit gludi un bez aizķeršanās.

Es nezinu nevienu, kas būtu studējis 3-4 gadus ar prieku, nebastojot un visu izpildot laikā :) Lai arī kā patīk pati studiju tēma, tomēr reizēm piegriežas visi tie rakstu darbi, termiņi, esejas, referāti utt.

Piedod!

Es domāju, ka tā ir ar jebkuru lietu dzīvē, kurai tu pieķeries ilgāk kā nedēļu. Arī tad ja tev patīk tas ko dari mācies būs grūti brīži, brīži, kad liksies, ka varbūt nav vērts. Tādēļ domāju, ka tev vajag tikai turpināt un pārdzīvot grutības, ja tiešām šķiet, ka šī ir īstā izvēle.

Tagad skatos šo, jo, kā vienmēr, mani arī šis jautājums nomoka. Varbūt kaut kā noderēs.
https://www.youtube.com/watch?v=1-ST9qTMn7g
un šis arī diezgan labs
https://www.youtube.com/watch?v=dwtH8PuCh3E

Iedomājies,kā būtu,ja tevi izmestu no skolas,es,kad iedomājos,ka varētu nestudēt to,kas man patīk sāku gandrīz pinkšķēt,tāpēc zinu-tas ir mans :D

Ļoti patīk, ārkārtīgi interesanti, specifiski. Iet kā caur ērkšķiem, bet esmu pārliecināta, ka būs galā rozes un viss, ko esmu sev izsapņojusi un izplānojusi.

varbūt pie vainas ir pavasaris, daudzie deadline, parādi un sesija?

Nazi - a ko tu studē vispār? Es nekad neesmu sapratusi, ko tu dari :D

Man patīk joma, kuru studēju, vēl vairāk patīk darbs, ko daru, bet man nav tā, ka mīlētu studiju procesu pašu par sevi. Godīgi sakot, par studijām neesmu baigā sajūsmā - nu tā, so so. Ir daudzi mīnusi pašā augstskolā, ir kaudze ar studiju darbiem, kas man liekas bezjēdzīgi un ir arī pasniedzēji, no kuriem nekādas jēgas nav.
Šobrīd galvenais ir dabūt to papīru. Neko citu diži vairāk no studijām nesagaidu.

Man studēšana nekad nav īsti patikusi, kā arī nekad iepriekš nebiju bastojusi, tad augstskola to darīju ar uzviju, jo nav jēga sēdēt garlaicīgās lekcijās un pildīt krustvārdu mīklas.

Joma gan man patīk, tur es esmu īstajā vietā, bet lai kaut kas būtu, tad jāizmācās 5 gadus, nu neko būs jau tulīt pagājuši, jāsaka, ka ātri, bet nu ne jau, ka viegli, jo nemaz tik apzinīgi negribējās visu laiku mācīties, bet tāpat caur kalniem un lejām kaut kā ķepurojos...

parasti saka, ka pirmais gads tas grūtākais, jo vismaz jāaprod, vēlāk jau būs labi.. tagad arī pavasaris, nogurums un nevēlešanās mācīties, jo labāks laiks, bet būs labi. ;)

Studiju gadi patika vairāk tādēļ, ka satiku superīgus cilvēkus :D Vislielākās šaubas par savu izvēli man bija brīžos, kad sapratu, ka nevaru turēt līdzi labākajiem. Bija tik daudz gudru un spējīgu studentu, ka likās - ko es tajā jomā darīšu, kā konkurēšu? Un otrs lūzuma punkts, kad krīzes laikā nevarēju atrast ne darbu, ne pat praksi savā jomā. Tad sapratu, ka studējusi esmu, bet reāli dzīvē neko no savas jomas nesaprotu :D Biju spītīga, jo nevarēju/negribēju atgriezties savā čuhārā, kur man būtu beigas. Tādēļ pus gadu ietiepīgi sūtīju CV un beigu beigās man paveicās. Ieguvu darbu savā jomā, turklāt tādu, ka katru rītu ar prieku mostos un eju strādāt. Lai gan joprojām nomoka doma, ka nekad nespēšu sasniegt pietiekami augstu līmeni, lai konkurētu ar gudrajiem džekiem :D

Es vienkārši zināju, ka tur ir mana vieta. Nebija pilnīgi nekādu jautājumu - vai tiešām, varbūt kaut ko citu utt. Viss. Es zināju, ka tur iederos. Viss saslēdzās kā divi pareizi salikti puzles kauliņi.
Protams, nekas nenāca baigi vienkārši, jo bija jāmācās daudz,ja gribēja labus rezultātus. Bija grūtības un bija arī garlaicīgi priekšmeti, bet tiku tiem cauri un viss.
Bastot nebastoju, jo pārsvarā interesēja lekciju un semināru tēmas kā arī - nebija nekādas vēlēšanās iekulties parādos, kuri pēc tam būtu jāiet kārtot(tās būtu vēl lielākas klapatas nekā vnk aiziet uz to semināru uzreiz). Pat garlaicīgajos semināru kursos - es labāk aizgāju uz tiem semināriem uzreiz, nekā pēc tam krāmējos ar parādu kārtošanu. Turklāt, es neredzu jēgu no studēšanas, ja lekcijas un seminārus neapmeklē.
Darbu rakstīšana gan šad tad tika atlikta uz pēdējo brīdi, jo uznāca slinkums, negribējās iet uz LNB, gribējās ko citu darīt utt.
Kopumā - man patika tas, ko studēju, bet studiju process negāja viegli kā pa sviestu un bez problēmām. Bija pietiekoši daudz pūļu jāieliek.

Varu piebilst, ka bastoju tikai to, kas man netraucē, seminārus apmeklēju cik bija jāapmeklē, parasti jau visus, visu nodevu laikā, jo parādus gan neiekrāju, ja nu kādu exsāmenu ar pirmo reizi nenoliku, bet ar otro vienmēr viss bija kārtībā.

Un jāsaka, ka es nemaz nezināju, kur citur iederētos un nebija nemaz domas par citu profesijas apguvi,.. ja citiem iestājoties LU bija atķeksētas visādas fakultātes, tad man bija aizpildīta tikai viena ailīte, jo nekas cits nesaistīja un zināju jau no sākumskolas, kas es būšu.

Es mācos to, kas man patīk, var teikt gandrīz vienmēr uz lekcijām esmu gājusi ar interesi, izņemot 1 kursu, visu ko esmu mācījusies man bija priekšstats, tādēļ spēju salīdzināt, vairāk izprast, bet tas ko es mācos īsti nevienam neinteresē, par to daudz kur izsakās negatīvi, ka tas nav vajadzīgs. Esmu domāju sākt studijas no jauna, pavisam citur, bet pēdējo nedēļu laikā nedaudz domas mainījušās.

Es septembrī sākšu ko pavisam citu, jo es diemžēl iegrābos - klausīju savai sirdij nevis prātam. tagad saprotu, ka sirds lose.

tagad saprotu, ka sirds lose.

Šis ir unikāli! :D

Atsevišķi priekšmeti, protams, liekas bezjēdzīgi, bet pārsvarā, jā, ļoti patīk studijas. Esmu centīga, kaut kāds teicamnieces sindroms manī- visu nododu laikā, parādos neiedzīvojos :)

Cik nu man prakse tajā jomā bijusi, tas ir tas, kas mani patiešām aizrauj :) Žēl, ka jāgaida, kad tiks pabeigta skola, jo gribas strādāt jau tagad :)