Ļoti pazīstama situācija.
Mans stāsts: ar savu puisi iepazinos nedaudz vairāk kā divus gadus atpakaļ. Kopā bijām dažus mēnešus, tad pienāca vasara, man izlaidumu laiks, kaut kā atsvešinājāmies un vienkārši viens no otra pazudām - vairs nekontaktējāmies, bet tas bija viegli, jo dzīvojām katrs savā pilsētā.
Ar laiku iepazinos ar citu puisi, taču jutos savādi, jo nespēju aizmirst bijušās attiecības. Sāku sevi mocīt ar pārdomām kā būtu, ja nebūtu viens no otra pazuduši, ja vēl būtu kopā utt. Likteņa pirksts vai kas cits, taču pienāca situācija, kad satikāmies atkal. Nospriedām, ka vajag mēģināt vēlreiz. Mēģinājām. Un atkal neveiksmīgi. Pie tā, ka izšķīrāmies, vainīgi bijām abi. Pēc nepilnām divām nedēļām viņš mani atkal uzmeklēja. Kopš tā laika jau vairāk kā pusgads pagājis un beidzot jūtu, ka viss ir kārtībā - esam viens otram pielāgojušies, zinām viens otra raksturu, trūkumus un spējam viens otram, tā teikt, pieslīpēties.
Izklausās pēc ziepju operas sižeta, nekad nebiju domājusi, ka ar mani kas tāds atgadīsies, taču nez kāpēc ticu kaut kādam likteņa spēkam, kurš, par spīti visam, tomēr mūs atkal un atkal aizveda vienu pie otra. Tika iziets cauri daudz sāpīgiem brīžiem un izraudātas daudz asaras, taču tagad ir prieks un gandarījums, jo jūtu, ka esmu kopā ar īsto cilvēku, kuru, cerams, vairs nekad dzīvē nepazaudēšu.
1888
