Esmu vīrietis, šogad paliks 30, mani ir krāpusi sieviete, bet es neesmu ne reizi attiecību laikā aizgājis tālāk par flirtu ar citu sievieti. Ok, man nav bērnu, man nav sievas, esmu dzīvojis kopā ar sievieti tikai 5.5 gadus, nezinu kāda būs situācija vēlāk, bet līdz šim neesmu sastapies ar vēlmi krāpt. Protams, atzīstu, ka skatos uz citām sievietēm, jo katrai ir sava rozīnīte, patīk komunicēt ar citām sievietēm, bet tas nekad neaiziet tālāk par flirtu. Tiklīdz jūtu, ka šaujās pār strīpu, pasaku, ka man ir draudzene .. ja sieviete izspļauj kaut ko līdzīgu: "Nav jau siena", tad es sūtu atrast citu sarunu biedru, jo ar mani viņa savu vakara mērķi nesasniegs .. Jā, konkrētā tekstā ..
Pamatojums:
1) Zinu, cik pretīga sajūta ir uzzinot, ka esi krāpts, un savam mīļotajam cilvēkam to nevēlos nodarīt
2) Sirdsapziņa mani vienkārši sagrautu ..
3) Es nemāku turēt muti par tādām lietām un noteikti izpļāpātos ..
4) Joprojām neesmu sastapies ar pamatojumu, kāpēc krāpt?
5) Ja gribas "nolaist tvaiku", tam nav nepieciešama cita sieviete ..
6) Nekad neesmu bijis "vieglākā ceļa gājējs" un krāpšana nav atrisinājums problēmai ..
ZInu, ka ir cilvēki, kas nespēj dzīvot monogāmi, un es to pieņemu. Bet man ir savas izvēles dzīvē jāizdara pašam, un es izvēlos nekrāpt. Man pietiek ar vienu sievieti.
Tas, ka citi dara, nenozīmē, ka man bram pakaļ jāskrien :D