Long distance relationship

bija šādas attiecības, 8-9mēn pagāja un mēs gājām katrs savu ceļu

Varbūt nedaudz ne pa tēmu, bet tomēr...
Nekad neesmu sapratusi tādas attiecības, kurās attālums ir ilglaicīgs. Ja cilvēki PATIEŠĀM viens otru no sirds mīl, grib dzīvi kopā, vai tiešām ir TIK grūti vienoties par vienu valsti? Studēt var visur, arī darbu VAR atrast visur. Tas, ka cilvēks savas ambīcijas par lielu algu un labu dzīvi noliek pirmajā vietā pirms būšanas kopā ar mīļoto, man liekas netaisnīgi.
Protams, gadījumi ir atšķirīgi, un es noteikti nerunāju par īslaicīgu piepelnīšanos vai komandējumiem, apmaiņas programmām.

Tā vispār ir katra paša izvēle, nevēlos neko pārmest. Tikai brīnos, ka attāluma attiecības jau tiek uzskatītas par gandrīz vai normu.

Ar vīru attiecību sākumā mūs šķīra ~700km attālums. Tā mēs nodzīvojāmies nepilnu gadu. Lai mūsu attiecības progresētu, bija kaut kam jāmainas. Katra atvadu reize pēc tikšanās bija aizvien smagāka un smagāka. Izpētot mūsu iespējas, saņēmu piedāvājumu pārvākties pie viņa. Vietā, kur atrados, man bija izteikts labs darba piedāvājums, tomēr tā doma mani nesildīja tik ļoti, cik mans vīrietis. Jā, šobrīd ir mazliet grūtāk izsisties valodu barjeru dēļ, bet neesmu glupa, lai padotos neko nesasniegusi :)

Protams, ir dažāda rakstura cilvēki, tomēr manā izpratnē-attiecības starp cilvēkiem pastāv, ja viņi kopā laiku pavada vairāk kā šķirti. Manas nopietnās attiecības izveidojās tikai ar tiem vīriešiem, kas man bijuši pastàvīgā tuvumā. Es nevarētu tikties reizi 4 mēnešos, pie tam bez kādām nākotnes vīzijām. Man vajag lai būtu blakus, uzklausa, samīļo.

Mūs abus šķīra ap 2000 km.

Abi zinājām,ka long distance relationship ilgtermiņā nestrādās,tāpēc nebija ne divu domu,ka man jāpārceļas pie viņa.

Nu lasot šos attālumus, manējais ir smieklīgs. :D
Tiekamies apmēram reizi divās nedēļās. Pabeigšu skolu, tad iespējams un cerams pārvākšos pie viņa un būs mums normāla dzīve.

Tās taču nemaz nav attiecības,kur viens ar otru vairākus gadus nav kopā , bet ir kopā, jo tiekas ik pēc pāris mēnešiem, nodara savas lietiņas un atkal prom.

Es izturēju šādus 2 mēnešus un viss ,man pietika. Es gribēju būt kopā ar to cilvēku. Mēs abi bijām gatavi mainīt valsti otra dēļ, bet abiem bija daudz jāupurē, bet es piekāpos. Un tagad esam patiešām kopā! (l)

Drauga darba dēļ būs nākotnē, ļoti iespējams jau šogad, ik pa laikam jādzīvo atsevišķi vairāku mēnešu garumā, jo ir komandējumi, mācības, misijas. Protams, skumji par to domāt, bet iepazīstoties zināju ar ko viņš nodarbojas un,ka šādas problēmas būs, tā kā pati esmu to izvēlējusies.

Man ir attāluma attiecības ar puisi. Esam divās dažādās valstīs. Ir mērķis- braukt atpakaļ uz mājām un būt kopā, tas palīdz ļoti! Tiekamies aptuveni reizi mēnesī, un tā tikšanās ir burvīga..

Varbūt jums jaātrod vietiņa pasaulē kur abi vēlaties kopā dzīvot?

Pašlaik ir šadas attiecības, jo draugs misijā. Mani mierina tas, ka zinu datumu kad būs mājās. Tas ļoti atvieglo gaidīšanu. Manuprāt, šadas attiecibas pats galvenais ir uzticiba un velme vienam otru nezaudet kadas mulkibas del.

Es gadu studēju ārzemēs, tur arī iepazināmies. Tagad esmu atpakaļ LV, ik pēc 2-3-4 mēnešiem tiekamies tikai... drausmīgi grūti... drīz jau būs pagājis gads, kopš tā no attāluma uzturam attiecības. Ļoti grūti. Vēl pavisam nesen pateicu, ka man apnicis tā ņirgāties par sevi un viņu... Gaidi vairākus mēnešus, satiecies uz divām nedēļām, knapi pierodi pie cilvēka un atkal jāatvadās, līdz nākamai reizei atkal aizmirsti nu ne gluži, kā viņš izskatās, bet tomēr ļoti dīvaini katru reizi. Viņš jau plāno, ka es pārvākšos pie viņa... LV viņam nebūtu, ko darīt.

Nē, es nevarētu un negribētu. Pašlaik esmu Erasmusā, trešo mēnesi prom no Latvijas. Un esmu nervoza, noilgojusies un nevaru sagaidīt atgriešanos mājās (lai gan viņš mani te regulāri apciemo).
Neticu, ka man varētu būt attāluma attiecības ilgāk par kādu pusgadu. Man vajag mīļumu, uzmanību, ģimenes sajūtu un seksu. Un ikdienā, nevis pāris reižu mēnesī.

Starp mums 1000 km, man nākamgad pēdējais gads augstskolā, viņam arī tieši. Bet iedomājoties, ka šādi jāpavada VĒL gads, slikti paliek vnk...

Estere, tās nav ambīcijas, bet dzīve. Saprotu, ka attiecības ir svarīgas, bet vai tiešām jāziedo visi savi sapņi, plāni, lai tikai pierādītu, ka mīli otru? Studēt var jebkur, dzīvot var jebkur, strādāt var jebkur, bet ko darīt, ja "jeb kur" negribas? Varbūt neko nesaprotu no mīlestības, bet tā nevar aizvietot visu pārējo, kas dzīvē nepieciešams un ar laiku iestājas neapmierinātība, kas bojā arī attiecības. Es nevarēju pamest savu ģimeni, iemīlētu vietu, studijas, par kurām sapņoju, cilvēkus, kuri man bija blakus gan priekos, gan bēdās, lai sēdētu valstī, kura man sveša un nevieš nekādu interesi, bet ar mīļoto pie sāniem. Diez vai es spētu piedot šo upurēšanos, it īpaši, ja mūsu dzīves ceļi šķirtos un man nebūtu vairs nekā.

Ae bijušo mūs šķīra 250 km attālums, bet vismaz atradāmies abi LV. Kopā bijām 2,5 gadus un šķīrāmies ne attāluma dēļ. Tikāmies apmēram 1x mēnesī un pa svētku nedēļām un vasarā biežāk.

Nesaku ka attālums ir šķērslis, bet man tas vienkārši nepatīk. Nepatīk, ka nevar biežāk būt kopā ar mīļoto, pieskarties un tā. Tas vienkārši ir grūti.

Tāpat nesaprotu kā var būt kopā, ja cilvēki atrodas katrs savā valstī un tiekas ļoti reti. Un ja vēl nav pārliecība, ka būs iespējama kopīga nākotne..

kadam ir japiekapjas. nevar tak veidot attiecibas, kuras sastav no 12 tiksanas reizem gada...

Man šķiet jums vajadzētu kārtīgi izrunāties un saprast kā redzat savu nākotni. Ja abi gribat palikt valstīs kur esat, tad jēga turpināt nav, lai arī mīlat viens otru. Kādam ir jāpārvācas, lai jūs būtu kopā, citādi vienkārši nevar.

Ja jums ir pieņemama šāds attiecību modelis, tad jau viss ir kārtībā un droši dzīvojat tālāk. Nav pareizas attiecības, ir attiecības, kas der JUMS.

Vai jūs turpinātu attiecības, ja zinātu ka jūs nekad nebūsiet kopā, taču, ja ļoti mīlētu puisi un būtu laimīgas?

Godīgi? Nē, neturpinātu, jo neredzu jēgu šādām attiecībām ilgtermiņā. Es tomēr vēlos ģimeni un kaut kad tālākā nākotnē arī bērnus un šādās attiecībās - nespēju iedomāties kā tas būtu iespējams. Turklāt, es vēlos normāli būt kopā ar savu otru pusīti, nevis 98% pa skype vai telefonu un dažas reizes gadā satikties.
Es to vēl kaut kā saprotu, ja tas ir uz laiku. Piemēram, gads, kamēr otrs studē kkur citur utt.

un tu tā visu mūžu taisies lidināties? bērnus viena audzināsi, ja tādi būs, kuri arī lidināsies un tēvu redzēs tikai vienreiz mēnesī? nu tad nolaidies vienreiz uz zemes un vai nu šķiraties vai arī upurējat kko abi. abi varat pārcelties uz kādu trešo valsti un dzīvot kopā. neesiet taču tādi egoisti. ja esi izlēmusi un nevēlies piekāpties, ko tu vēl jautā? domā līdz 80 gadiem šādas attiecības, kad jums pat nav bijusi kopdzīve?

WTF kas tās par attiecībām, kad dzīvo dažādās valstīs un ne kopā? :D tas jau kkāds tīņu varinats. Tāpat tas čalis tur ārzemēs normāli citas klapē, ne jau dūri ies svilināt :D