Long distance relationship

Nu manā gadījumā tālākās attiecības ir bijušas 150km attālumā, bet nevienā brīdī tā nebija problēma. Tajā pat laikā, citam puisim 100km likās nenormāli liels attālums dēļ kura attiecības nav iespējamas.
To jau neviens no malas nevarēs pateikt, ko tev darīt. Zinot sevi, es turpinātu. Jo dzīvē visādi var gadīties un domas cilvēkiem var mainīties. Lai gan ar prātu saprotu, ka nav īsti prātīgi uz to paļauties.

Wow,jūs droši vien dzivojāt vienā valstī vai ne?

Nu ja, tepat LV, abos gadījumos. Vienkārši tāpēc jau tā ir, ka katrs gadījums ir savādāks. Piemēram, mana draudzene arī domāja, ka neparceltos uz citu valsti puiša dēļ, bet tagad jau pus gadu ir prom un atgriezties uz dzīvi šeit nedomā.

Es jau labprāt pārceltos, bet puisis nekad nav devis man nekādus mājienus, ka grībētu patstāvīgi būt kopā ar mani. Taču valstī kur viņš dzīvo es darbu bez valodas zināšanām nespēšu dabūt.

Tā dīvaini, ka viņš nav par to ieminējies... Jo tas jau būtu diezgan loģiski attiecibu turpinājums.

Mees ar draugu dziivojam dazaadaas valstiis jau vairaak kaa 3 gadus. Ir doma, ka kaadreiz dziivosim kopaa, bet konkreeta plaana nav. Ja atradiisim kompromisu, tad, domaajams, beidzot savu dziivi nostabilizeesim.
Man ir bijis viens ljoti smags periods, kad domaaju, ka attieciibas nav veerts turpinaat, so triis gadu laikaa, bet tad paargaaja, un tagad es saprotu, ka labaaku par savu viirieti es nevareetu veeleeties. Pagaidaam attaalums pa lielam man netraucee. Tiekamies vismaz 2x meenesii.

Liidere drīkst pajautat no kuras valsts ir tavs puisis?

bijām škirti, pirms kāda gada uz kādu laiku, man attālums bij šķērslis, negribēju šķirties , bet attālums ļoti skumdināja, līdz beidzot viņš mainīja darbu un nu abi kopā dzīvojam kopā :)
Drošvien nešķirtos, jo nevarētu pamest, ja jūtas ļoti spēcīgas, bet būtu grūti izturēt škirtību, bet ja abi esat godīgi viens pret otru un jūtas ir īstas , attālumu pieciestu!

Iepriekš dzīvojām kopā aptuveni 2 gadus, bet ari to laikā puisis dažreiz brauca uz ārzemēm uz pāris mēnešiem. Drīz jau būs gads kopš viņš ir pilnībā pārvācies uz ārzemēm. Tiekamies reizi 2-3 mēnešos, dažreiz pat retāk, tomēr vēl esam kopā. Mūsu attiecībām šis attālums ir nācis tikai par labu, lai cik jocīgi tas nebūtu. Esmu iemācījusies savaldīt savu raksturu u nekasīties par sīkumiem. Kopumā ir smagi, bet nav nekas nereāls.

"Настоящая любовь не та, что выдерживает долгие годы разлуки, а та, что выдерживает долгие годы близости." (Хелен Роуленд)

Draugs ir no Daanijas, bet dziivo un straadaa Latvijaa. Es esmu taa, kas dziivo aarzemees un uz Latviju atpakalj iisti negribu braukt, jo tur man nav tik labas darba iespeejas, kaa man ir seit.

Liidere man tāpat!!loti tevi saprotu

Dziivoju ar puisi 6 stundu brauciena attaalumaa, maacaamies dazaadas koledzaas. bijaam kopa gadu, peec kaa saprataam, ka attieciibas jaapaartrauc, liidz kameer pabeigsim skolu un sapratiisim, ko veelaamies taalaak. Tikaamies reizi 2-3 meeneshos.
joprojaam uzturam ljoti labus kontaktus. :)

Ir visādi bijis.
Ir viens gadījums, ka puisis , kurš atrodas 180km attāluma, teica ,ka pa tālu viņam esot.
Un man aiz muguras izveidoja tur attiecības.
Tad ir kaut vai, manā pilsētā puisis, ar ko satikāmies un jau gribējam veidot kopdzīvi uzmeta acu priekšā.
Un pat tagad, veidoju nesen ar vienu puisi 200km attālumā. Viņš izveidoja ar vienu citu meiteni, kura atrodas tik pat tālu, cik es :).
Man patīk izskatās grābekļi :D.

Vai jūs turpinātu attiecības, ja zinātu ka jūs nekad nebūsiet kopā

+

taču, ja ļoti mīlētu puisi un būtu laimīgas?

Man neiet kopā... ļoti laimīgs + bezperspektīvs skats uz attiecībām, no kā izriet diskusija cosmo.lv :)

Dzīvojām gandrīz gadu citās valstīs. Ātri sapratu, ka gribu būt tuvumā savam vīrietim, pārcēlos. Mums gan nekādi mājieni nebija.. puisim nebūtu bijuši iebildumi, ja es vēl dažus gadus paliktu lv, bet mani ļoti nomāca attālums :)

Ja esat vairāk nekā gadu kopā... es domāju ir normāli šādu tēmu celt augšā abiem. Pastāsti kā jūties... un gan jau viņš izklāstīs savu risinājumu :)

Pacietīga Jūs esat :D Ar savu ex iepazinos tad, kad viņš atgriezās no ārzemēm uz mūsu dzimto pilsētu. Kādus 5 gadus jau bija nodzīvojis Anglijā/Īrijā, bet radās apstākļi, kuru dēļ atgriezās. Sagājām kopā un pēc gada viņš nolēma braukt atpakaļ (viņš nevarēja nosēdēt vienā vietā, visu laiku atcerējās tos laikus un piedzīvojumus). Es uzsāku studijas LV un līdzi nebraucu. Jau pēc 3 mēnešiem jutu, ka sāku atsvešināties, pietrūkst pieskārienu, atbalsta. Pēc 5 mēnešiem puisis sajuta ka nav labi un atgriezās dievodamies, ka aizbraukšana bija liela kļūda un bez manis neko citu nevajag. Pagāja vēl pāris kopīgi gadi un puisis atkal sagribējās prom. Aizbrauca arī. Es joprojām studēju un prom no Latvijas ne tad, ne arī tagad negribēju braukt. Izvilkām tā gadu (kura laikā tikāmies 1 reizi). Man apnika. Man šķiet, ka attiecībās tomēr jābūt kādam mērķim, jābūt vismaz datumam, ko gaidīt, lai veidotu kopīgu dzīvi.
Es nevaru būt ar kādu kopā nezinot vai vispār kādreiz būsim kopā, jo mērķi katram ir savi. Es gribēju izmācīties un iegūt stabilu darbu savā jomā, kļūt par labu speciālistu. Valodas man nepadodas un zinu, ka ārzemēs bez pieredzes un valodas nedabūtu sev darbu, kurā attīstīties. Puisim pietika ar to, ka arī fabrikā ārzemēs var nopelnīt vairāk nekā es LV ar savu diplomu. Dīvainā kārtā bijušais tieši visvairāk mani novērtēja tad, kad bija projām. Kad biju blakus, tad vajadzēja visu, tikai ne mani. Jo vairāk gāja laiks atšķirtībā, jo kvēlākas jūtas un vārdi no viņa nāca laukā. Pat bildināt mani mēģināja pēc 10 mēnešu dzīvošanas katram savā valstī, bet tā arī nepiedāvājot variantu, ko tad darīsim tālāk.

Secinājums - kopā jābūt nevis tad, kad cilvēki skatās viens uz otru, bet tad, kad skatās vienā virzienā. Domāju, ka nav jēga vienam otru mocīt, ja neredzat iespēju kopā. Vismaz manā gadījumā vairāk bija skumju un asaru katrā šķiršanās brīdī un domājot par otru, nekā patīkamo emociju. Tad kam tas vajadzīgs?

Mans sapņu vīrietis dzīvo 2200 km attālumā. Nav komentāru

Mums pa vidam ir četras lielas Eiropas valstis, tikšanās paredzētas ik pēc četriem mēnešiem. Lai gan vasaru strādāsim kopā. Baigi lielās loves man tur nav, tāpēc arī es varu pilnīgi mierīgi izturēt, grūti nav :)

Un paredzēts, ka pēc diviem gadiem sāktu dzīvot kopā, kad abiem būs pabeigts pirmais augstskolas posms- bakalaurs.