Mans uzskats, ja mīl, tad mīl tādu, kāda esi - ar visām histērijām un psihošanu. Jo tādu viņš tevi taču ir iemīlējis. Neba nu vienā jaukā dienā tu par tādu kļuvi! Un no vīrieša puses ir egoistiski uzspiest ultimātu no sērijas - kad mainīsies, tad apprecēsimies! Precās tāpēc, ka mīl tādu, kāds ir, nevis tāpēc, ka cilvēks ir mainījies! Līdz ar to - ja negrib precēt, tātad tomēr tā pa īstam nemīl vai kaut kas viņam ar tām vīrieša smadzenītēm nav riktīgi!...
Un arguments, ka pašai jāmainās, lai iemīlētu vīrieti tādu kāds viņš ir, nešķiet bišku neloģisks? Pašai jāmainās, bet vīrietis jāmīl tāds kāds ir! Nu kur loģika??? Varbūt labāk, lai viņš iemīl sievieti tādu, kāda viņa ir? Te dažas jau minēja, ka viņas ir apprecējušās neskatoties uz sava rakstura nepilnībām - lūk, tas ir normāli divu mīlošu cilvēku attiecībās!
Tiešām pārskati savas attiecības un izlem, vai ir vērts tērēt savu dzīvi ar vīrieti, kurš tevi iespējams nemaz nenovērtē kā nākas!