Pārņemt vadību laulību jautājumos

Un tad visās kāzu bildēs viņš stāvēs saviebtu, beša pilnu ģīmi, jo viņaprāt tas viss ir reāli nevajadzīgs.

Nezinu, man tas liekas traki, es noteikti tā nedarītu.

Gribēju ieteikt, ka vienkārši paziņo, kad, kur un cikos viņam ierasties uz laulību ceremoniju, bet LV tas nebūs iespējams, jo iesniegums jau jāiesniedz kopā.

stulba attieksme no viņa puses. Varbūt viņš nemaz negrib tevi precēt, bet vienkārši bail pateikt, tapēc saka, ka kāzas viņam nav svarīgas

Droši zini, ka laulības vispār ir prātīga doma? Cik no saviem novērojumiem varu teikt, tad ilgstošās attiecībās laulības, kuras ir viena partnera vēlme, laimi nenes. Tieši otrādi, var radīt apzinātu partnera vēlmi izmukt. Drīzāk iesaku aprunāties par plusiem, kurus laulība sniedz - ja viņam teju uz visu ir argumenti "pret", tad domāju, nav jēga spiest tikai uz pašas vēlmēm.

Reiz jaunībā viņš jau bija precējies, un laulība izgāzās, tāpēc viņš palicis tāds nelokāms laulību pretinieks.

Toties visu mūžu viņš gan grib ar mani nodzīvot, tas ir skaidrs, pat kapavieta kopīga noteikta. Un bērnus noteikti grib ar mani. Tā kā tur problēmu nav ar to, ka viņš gribētu škirties vai nav parliecināts par mums. Tikai pašu laulību vairs negrib.

Es tā nevarētu...Sanāk tāda piespiešana mazliet.
Man tomēr ir svarīgi,lai mani gribētu precēt pats vīrietis, nevis nostādīt fakts priekšā: "21.jūlijā, plkst. 11.00 tu mani precēsi."

Nu, ja cilvēkam bijusi sāpīga pieredze iepriekš, tad, protams, ka 2x pieņemt lēmumu par laulībām ir smagāk. Bet nav jau neiespējami. Varbūt vēl jāpaciešas?

No psiholoģijas viedokļa precēties nevēlas tie cilvēki, kas nav īsti pārliecināti savās attiecībās, no kaut kā baidās. Es negribētu veidot ģimeni ar tādu bezmugurkaulnieku.

Vēl viņam bail, ka es viņu vēl vairāk ierobežošu un kontrolēšu :D Bet es jau saku, ka pašas attiecības no tā nemainīsies, taču jau cik gadi kopā, domā vienā dienā tagad viss mainīsies. Man tikai statusu vajag. laikam domā, ka es kādas pravas sākšu kačāt

Es jau ar sliecos domāt, ka viņš tevi nemaz negrib precēt... Ja būtu to pats gribējis, tad attiecīgi arī būtu rīkojies, ja jau daudzus gadus esat kopā. Un iepriekšējā neveiksmīgā laulību pieredze, manuprāt, nevar būt par šķērsli otrreiz precēties, ja vien cilvēks ir īstais. Un arī par bērniem jau būtu konkrēti aprunāts, ka nu jārada. Te, manuprāt, pēc laulībam un laimīgas kopdzīves neož. Bet tas tik mans skats no malas, negribu nevienu aizvainot.

Tas ka cilvēks negrib precēties ir bezmugurkaulnieks, kaut kas traks, daudzi ir lielāki mugurkaulnieki, nekā tie lupatas kas apprecas jo lūk sieviete grib, jo tas taču pieņemts ;).
Manuprāt muļķīgākais pieņēmums- ja neprec tad nevēlas attiecības, kopīgu dzīvi.

To, ka nekas pēc laulībām nemainās, apgalvot nevajadzētu. Tāpat jau mainās.

Un tas ko Nika pateica- Man tikai statusu vajag. Tas ir drausmīgi, ja kā vīrietis dzirdētu, ka sieviete vēlas ar mani precēties dēļ statusa, jo pavadīti daži gadi kopā, es nezinu, tas būtu aizvainojoši... Protams vēlu veiksmi iegūt šo statusu.

nu es negribētu precēties ar vīrieti, kurš negribētu ar mani precēties..
nu izklausās pēc murga, bet šādi piespiežot un kaut ko nosakot es tomēr neiesaku. visai iespējams, ka iepriekšējā laulībā bija tieši tā, kā tu saki, kā tu nedarīsi - "viņa sāka pravas kačāt".
vsp ļoti daudzi, kad apprecās, tad attiecības sāk uztvert savādāk un sāk ieviest stingros ierobežojumus, neskatoties uz to, ka iepriekš nekas par to nav liecinājis.
izdomā, kas tev ir svarīgāk - apprecēties vai būt kopā tikai ar šo vīrieti. varbūt tomēr der dzīvi sākt no jauna un precēties ar puisi, kurš tevi bildinās, nevis otrādi. šo ieteikumu tev ieteicu, ņemot vērā arī visas iepriekšējās tavas diskusijas. pēc tām spriežot, piedod, bet nedomāju, ka jūsu laulība būtu veiksmīga ne no tavas puses, ne viņa puses.
varbūt viņš uzskata, ka tu savā mērā tomēr "kačā pravas" un baidās no tā, kas var notikt nākotnē.

Viņš arī apgalvo, ka lielākā daļa vīriešu patiešām apprecas galvenokārt sieviešu dēļ, tā pats no sevis tikai retais grib.
Bet ko tad reāli darīt tām sievietēm, kurām ir attiecības ar laulību pretiniekiem? Vai nu tā arī nodzīvot visu mūžu ar viņu neprecētai. Vai piespeist apprecēties. Kādi vēl varianti?

Manuprāt muļķīgākais pieņēmums- ja neprec tad nevēlas attiecības, kopīgu dzīvi.

Acīmredzot, cik cilvēku, tik viedokļu, jo mans vīrietis man saka, ka grib precēties, jo negrib mani vairs saukt par draudzeni un viņam šis statuss vīrs un sieva ir svarīgs. Es gan domātu, ka vīrietis gaida kādu "labāku variantu" par mani, ja gadiem neprecētu un par atvasēm nedomātu. Tas man liktu domāt, ka neesmu gana laba viņam. Bet tas jau laikam kā kuram.

Vīrieši - laulību pretinieki? Kā kurš! Vīrs arī teica, ka domājis, ka agrāk kā 30 gados neprecēsies, bet sanāca 24 gados. Gadu pēc tā, kā sākām tikties sekoja bildinājums un drīz pēc tam - laulības. Bet viņambnebija aiz muguras škirta laulība, varbūt tāpēc tas ir citādi, es nezinu.

viņam bail, ka es viņu vēl vairāk ierobežošu un kontrolēšu

Lūk, atbilde. Cilvēkam ir svarīga brīvības sajūta. Vēlas izvairīties no tiem tekstiem - "man kā tavai sievai ir tiesības(...)", "tu esi mans vīrs, tādēļ tavs pienākums ir (...)". Ja bez laulības jau tāpat centies ierobežot vai kontrolēt viņa dzīvi, tad arguments "nekas nemainīsies vienā dienā" nesniedz nepieciešamo pārliecību par to, ka nemainīsies ilgtermiņā.
Es nesaistu laulības ar mugurkaula esamību, tomēr izejot no situācijas izsveru vai cilvēks ir gatavs uzņemties pilnu atbildību par partneri. Kopīgi nozīmēta kapa vieta nebūt nav rādītājs vai attiecībās viss ir kārtībā un būs kārtībā ilgtermiņā.
Šobrīd tu vari spekulēt vien ar draudzenes statusu, nevis sievas statusu un tas viņam atstāj brīvu, nesarežģītu iespēju spekulēt ar attiecību noturību. Ja jau esi no stingrajām dāmām, kuras savu vīrieti pakļauj speciālai ēdināšanai, savas intereses un vajadzības stāda augstāk par viņa vēlmēm vai izjūtām, tad pilnīgi loģiski, ka laulība tīri psiholoģiski nospēlētu važu lomu.
Es, protams, neesmu Jums tuvi stāvošais vērotājs, tomēr iesaku kārtīgi apdomāt, pirmkārt, to KĀ tu savam vīrietim liec justies ikdienā, otrkārt, izrunāties par lietām, kas liek viņam aizdomāties par vēl lielāku kontroli no tavas puses, treškārt, izrunāt kopdzīves modeli un kas nu kuram tajā liekas par daudz/par maz/par nedrošu.

Sany, nu tā jau ir, es esmu ļoti privātīpašnieciska un daudz ierobežoju viņu. Kā viņš pats teica, kad jutīs, ka vairs tā nav, tad pats gribēs apprecēt. Bet nu es tāda esmu :)

Gurri, nu to statusu es biju domājusi tā, ka gribu būt sieva, nevis draudzene, un gribu viņa uzvārdu :)