Vai nevarētu būt tā, ka tas, ko citi sauc par sargeņģeļiem patiesībā ir intuīcija, zemapziņa un pārējais, kas ir cilvēka iekšā? Esmu jau šāda veida diskusijās ievērojusi, ka viedokļi dalās divās daļās - vieni uzskata, ka pastāv liktenis, ka mūs novēro, ka mums liek dzīvot tā, kā ierakstīts kaut kur, ka mūs sargā, bet otri uzskata, ka cilvēks pats dzīvo savu dzīvi un pats sevi sargā. Es arī šajā diskusijā esmu pie otrajiem, jo, piemēram, autoavārija - vai pēc idejas katram nevajadzētu būt sargeņģelim? Ja tā, tad kāpēc viens paliek dzīvs, otrs nē, ar ko tas otrs ir sliktāks un neizpelnījies savu sargeņģeli? Kaut kādu lidmašīnu nokavēšana un uzzināšana vēlāk, ka reiss avarējis - vai tiešām no visa tā lielā bara, kas lido ar lidmašīnu, tikai vienu cilvēku sargā eņģelis? Kāpēc tā nevarētu būt vienkārši intuīcija (vai zemapziņa, nezinu, kas te būs iederīgāks), kas tev, pašam neapzinoties, lika kaut ko darīt ilgāk, kaut ko aizmirst vai tml., lai nokavētu šo reisu? Vai, piemēram, par to melošanu, ko apraksta Mis Take - pēc manām domām, vienkārši ir cilvēki ar vairāk attīstītu intuīciju un ar mazāk. Es arī ļoti uztveru daudzas lietas, bet uzskatu, ka to rada mans prāts, organisms, es pati, nevis kāda trešā būtne. Vai tas, ka, piemēram, cilvēks kaut kādos gadījumos rīkojās drosmīgāk nekā būtu par sevi domājis - tas jau sen pierādīts, ka ekstrēmās situācijās cilvēks dara visu, kas ir viņa spēkos un vēl vairāk. Tas, ka nokrita un nesasitās - veiksme. Ir veiksmīgi un mazāk veiksmīgi cilvēki.
Tas tā, nedaudz manas domas, es necenšos nevienu pārliecināt vai tamlīdzīgi, bet būtu interesanti uzzināt, kāpēc sargeņģeļi vienu sargā mazāk par otru (avārijas u.tml.).
2001
