Lai gan ar partneriem esmu ļooooti izvēlīga, taču vienā brīdī par to ļoti aizdomājos...
Attiecības dibinu tikai tad, ja jūtu, ka ir nostrādājis klikšķis. Vai arī ar ļoti turīgiem un ietekmīgiem vīriešiem sabiedrībā. Un šodien sevi pieķēru pie domas, ka nekad neesmu jutusi, ka vīrietis mani tā "paņem aiz rokas", jo esmu viņam ļoti vajadzīga, vai ļoti mani kāds būtu mīlējis. Visbiežāk ir tā, ka satiekamies tikai just for fun un uz tādas nots arī atvadamies, ar norunu, ka gan jau kādreiz satiksimies.... Un ja kontaktējamies, tad zinu, kādam fuc*ing nolūkam.! Un nu nāk sajūta, ka esmu atļāvusi sevi lietot kā tādu konfektīti - apēd gardumu un papīrīti lidina misenes virzienā, pat neatskatoties vairs atpakaļ kur tas"nokritis"....
Un tā pēdējā pusgada laikā saprotu, ka šādi pret mani attiecas vairāki "biezie" uzņēmēji, viens fuc*ing populārs, svarcēlājs, kā ari vīrietis, kurā biju iemīlējusies vēl pāris mēn uz priekšu. Vienvārdsakot, tie ir vīrieši, ar kuriem esmu vēlējusies kontaktēties, bet neesmu uzdrošinājusies, ielaist domu galvā, par nopietnām attiecībām, jo zinu, ka viņiem peld rinķī daudz zivtiņas, kas labprāt uz tā āķīša arī uzķeras.
Kādu stratēģiju, meitenes, man ieteiktu, jo nu ar vnk čalīšiem, nošļukušās džīnās un keponiem uz deguna - nespēju dibināt jebkāda veida attiecības.
Tagad ir iepaticies viens biezais kursa biedrs, bet tagad nesaprotu vai tas ir tpc, ka viņš ir biezs, vai fuc*ing izskatīgs...
Vnk tādi cilvēki man kārojas. :D Taču beigās palieku pie sasistas siles, jo tās taču ir elites!!!! Nezinu kā lai maina savu attieksmi pret vīriešiem, kurus lūkojos...?!?!?
438
