Vecaaku finansiala atbalstiishana

Jaaskataas kaadi ir ienaakumi vecaakiem un tam "apgaadaataajam" beernam. Ja vecaaki ir biezie, tad neredzu jeegu vinju apgaadaahsnaa. Ja vecaaki ir nabadziigi, bet beerns izsities, tad liekas tieshi normaali, ja paliidz vecaakiem. ja ir taads "videejais aritmeetiskais" tad paliidz viens otram.

Tas noteikti ir arkarīgs no vecāku un bērnu finansiālās situācijas, bet domāju, ka ideālā gadījumā bērniem savi vecāki nav pastāvīgi jābalsta, tāpat kā vecākiem nav jābalsta pieaguši bērni. Vecāki audzina bērnus, vēlāk bērni audzina savus bērnus - tā būtu tā loģiskā shēma.
Nerunāju par daudziem izņēmumiem, piem. operācija un vēl kāda ārkārtas situācija, dārgas dāvanas, bet ikdienā vecākam, tāpat kā pieaugušam bērnam, būtu jāmāk pašam sevi nodrošināt. Diemžēl Latvijā tas ir sapnis, pensionāriem bez bērnu atbalsta ir jādzīvo pusbadā. Kā ir Sibīrijā, es nezinu.

Es teiktu - kad ir vajadzīga atbalstīšana, tad arī jāsāk. Ja redzētu, ka vecāki tagad knapi galus savelk, tad noteikti nesēdētu viņiem uz kakla, bet ietu strādāt un, ja kaut ko sanāktu nopelnīt bez savu minimālo vajadzību segšanai, tad palīdzētu viņiem. Taču, ja vecākiem apstākļi naudas ziņā ir labi, tad uzskatu, ka ir normāli, ja tiek atbalstīts bērns arī pēc skolas, jo studijas ir ieguldījums (vismaz jābūt), lai tas bērns pēc tam labi pelnītu. Domāju, ka noteikti jāņem vērā daudzi kritēriji - gan vecāku spēja strādāt, gan bērna vecums un izglītība (jo cik tad daudz var nopelnīt un kā finansiāli palīdzēt tikko vidusskolu beidzis 19 gadīgs jaunietis?), arī pensijas lielums galu galā var būt noteicošais, lai zinātu, cik daudz jāpalīdz.
Pašlaik redzu sev apkārt (bet nu man apkārt ir jauni cilvēki), ka vecāki ļoti balsta jauniešus. Pāris cilvēki gan jau sāk strādāt paši, bet domāju, ka vienalga vecāki spēlē lielu lomu.

Es varu runāt tikai par sevi, es to daru tiklīdz sāku pati pelnīt, savādāk nevarētu. Kurā mirklī.. Jebkurā, lad vien tev ir. Bet jo īpaši, kad redzi, ka vecāki nevar ko atļauties, bet Tu vari. Nespētu, teiksim, ēst vakariņas restorānā, ja taipat laikā mamma neliktu sieru uz maizes, lai atlicinātu, piemēram, elektrībai.

Vienam otrs jāatbalsta atbilstoši iespējām. Vecākiem, protams, jāpalīdz (ne tikai materiāli, bet arī fiziski, emocionāli), bet tu taču neiesi rauties nez kā, lai vecāki miljonāri vispār ne santīma netērētu, kā arī otrādāk. Ja vecākiem iet labi, bet viņu bērns uzsāk patstāvīgu dzīvi, kas sākumā var nesanākt, protams, viņiem vajadzētu atbalstīt. Ja vecākiem klājas grūti, protams, bērnam vajag censties, lai būtu iespēja palīdzēt vecākiem, bet galvenokārt jānodrošina sevi (nevis jaunais cilvēks, kas tikko izgājis dzīvē, dzīvos kaut kādos graustos, lai vecākiem nopirktu labu dzīvokli), kā arī, ja paveicas un uzreiz atrod labu darbiņu, pelna pietiekami un pāri kaut kas paliek, jebkurš normāls cilvēks palīdzēs saviem vecākiem.
Uzskatu, ka nav tāda, ka vienam obligāti jāpalīdz otram, neskatoties, ne uz ko, vai otrādāk. Atkarīgs no situācijas. Ģimene ir ģimene, visi viens otram palīdz, cik spēj.

Esmu ieveerojusi, ka dazas sievietes, kuras ir uzaudzinaajushas deelus vienas pashas, dazkaart no vinjiem peec tam pieprasa ienjemt viira un apgaadnieka lomu kaa izaug, jo ir it kaa ziedojushaas vinjiem un taapeec tagad vinji ir vinjaam paraadaa. Un tad tik saakaas - "kaads nepateiciigs deels esi, ja jau nevari mammai nopirkt shito un to". Ja ir meitas, tad tendence nav tik liela, bet arii ir dzirdeeti gadiijumi, ka saakaas paarmetumi, ja meitas naudu vairaak izteeree saviem beerniem nekaa iedod maateem.

Tāds īsts pienākums jau laikam nav. Ja pašam sirdsapziņa nespēlē, tad jau.. ko izdarīsi. Ar varu nepiespiedīsi uzturēt savus radītājus.
Man personīgi pagaidām, tfu,tfu,tfu, situācija pozitīva, vecāki dzīvo pat vēl labāk kā es pati. Un lai kā viņi censtos man regulāri kaut ko iešķiebt, parasti saku nē, lai liek savā krājējkontā. Ar domu, ka kādreiz tomēr var pienākt brīdis, kad tie iekrājumi noder. Bet es saviem vecākiem mūžam jutīšos parādā, bet tā ne sliktā nozīmē, bet jaukā.. Jo, ar manu dzīvi noteikti nebūtu tā kā ir tagad un es nebūtu tur kur es esmu, ja nebūtu manu vecāku un brāļa.
Paldies viņiem!

Katru dienu sazvanamies un novēlam jauku dienu, lai sargā sevi un ka mīlu viņus. :) Tā mums tāda tradīcija, lai visiem sirdis būtu mierīgas vienam par otru.

Interesanta tēma - nekad par to nebiju aizdomājusies.
Mani vecāki var atļauties krietni vairāk nekā es, tāpēc vismaz šobrīd finansāla viņu atbalstīšana nav man aktuāla. Neskatoties uz to, ka esmu jau pieaugusi, viņi joprojām atbalsta mani, jo uzskata, ka, ja viņiem ir, tad jādalās.
Kopumā - vecākus jāsāk atbalstīt tad, kad tas ir nepieciešams. Nevaru iedomāties situāciju, kad manējie dzīvotu no vienas baltmaizes ar tēju bez cukura, kamēr es tusētu pa restorāniem.

nav jāskatās, kuram vajag palīdzēt pienākuma pēc. manuprāt, ir normāli, ja vecāki atbalsta savus bērnus, ja viņiem klājas slikti kaut arī viņi jau ti pieauguši. Ja šis pieaugušais bērns ir baigi izrāvies dzīvē, tad viņš varētu arī palīdzēt vecākiem, kuriem klājas grūtāk. viss ir atkarīgs no situācijas. neuzskatu, ka ir jārauj sev matus no galvas ārā, lai nopirku vecākiem dzīvokli. nezinu, kā tur Krievijā, bet nu cik tad daudz cilvēki reāli Latvijā var nopirkt dzīvokli pat ne sev, bet vecākiem?
ja manai mammai pēksņi kādu dienu slikti klātos, es noteikti viņai palīdzētu savu iespēju robežās

Bērni ir bijuši un vienmēr būs mūsu 4. pensiju līmenis!

es domāju, ka tas ir atkarīgs no ienākumiem.
Tam, kuram vairāk naudas, tas otru atbalsta vajadzības gadījumā, neskatoties uz to, cik kuram gadu.
(es nerunāju par to, ja mammai alga 4 000 ls/mēn, bet bērnam 7 000ls/mēn.)

Visu nosaka situācija. Bērns, kam pašam ir ģimene, bet nav darba, droši vien neko daudz nevar atbalstīt savus vecākus. Zinu, ja būs tāda vajadzība, saviem vai vīra vecākiem palīdzēšu savu iespēju robežās.

Viss atkarigs no ienakumiem. Visbiezak berni tomer izpalidz ar finansem kad vecaki jau pensijas vecumaa vai tuvu tam.

Ir reizes, kad mēneša beigās aizskaitu pāris latus. Citreiz samaksāju kādu rēķinu, lai pastā nebūtu viņam jāatdod tā briesmīgā komisijas maksa. Kā arī ir citreiz reizes,kad viņš iedod naudiņu, lai sev kaut ko nopērku. Manuprāt, jāatbalsta savi vecāki arī finasiāli, jo es esmu pateicīga, ka esmu izskolota, uzaudzināta. Lai kā ir bijis, tomēr es to uzskatu par savu pienākumu.

Pagaidām neatbalstu finansiāli, jo vecāki nepieņemtu no manis palīdzību. Ja būtu vajadzība, protams, palīdzētu, kā vien un cik daudz varētu.

up

es labāk atbalstu vecākus, nekā piedzīvoju, ka viņi atbalsta mani, kad skola jau absolvēta un darbs iegūts. ļoti nepatiktu situācijas, ja būtu jālūdz palīdzība vecākiem.

Droši vien tajā vecumā,kad jau vairs paši sevi nevar uzturēt, nevis 50gadu vecumā bērniem naudu prasa,lai uz vaksāciju ietu un tādā garā

Esmu ieveerojusi, ka dazas sievietes, kuras ir uzaudzinaajushas deelus vienas pashas, dazkaart no vinjiem peec tam pieprasa ienjemt viira un apgaadnieka lomu kaa izaug, jo ir it kaa ziedojushaas vinjiem un taapeec tagad vinji ir vinjaam paraadaa. Un tad tik saakaas - "kaads nepateiciigs deels esi, ja jau nevari mammai nopirkt shito un to". Ja ir meitas, tad tendence nav tik liela, bet arii ir dzirdeeti gadiijumi, ka saakaas paarmetumi, ja meitas naudu vairaak izteeree saviem beerniem nekaa iedod maateem.

Manam draugam mamma ir ar šādu domāšanu,lai gan ar tēvu izšķīrās un bērni dzīvoja var teikt,ka pie viņa. Viņai ir vēl meita,ar to iet šopingos utt,neko neprasa,lai gan viņai ir. Bet manam draugam nepārtraukti prasa. Man vispār nav žēl,ja vajag,arī saviem vecākiem palīdzu kad vajag. Bet nu ir robeža starp nekaunību un vajadzību. Piemēram,viņa man rāda drēbes,ko sapirkusi šopingā ar meitu,un stāsta kur bijušas,bet tajā pat dienā no mana drauga prasa naudu,jo neesot ko rēķinu nomaksāt. Viņa uzskata,ka viņam viņa jāuztur...




Par tēmu vispārīgi,viss atkarīgs no finansiālās situācijas.Es labprāt gribētu būt bagātāka,lai varētu lutināt savus vecākus,kuriem nekā daudz nav. Šobrīd gan man pašai nav daudz,bet tāpat cenšos kautkā iepriecināt. Vismaz jubilejās pie dāvanas pielieku aploksnītes,jo tad vismaz pieņem,savādāk mamma nekad neņem,tikai kad ļoti vajag :)

Kā es vēlētos b
ut patstāvīga un, būt pietiekam nodrošināta, lai varētu atbalstit vecākus, liekas, ka viņi tik smagi strādā, varētu palīdzēt ar remontu :( ehh, bet par to es varu tikai tagad sapņot :(