krista, manuprāt bišku nepareiza tev tā inerpretācija... Mēs neesma tīrasiņu šķirne paši par sevi. Par ko līdzīgu vēl varētu runāt teiksim par rasēm - nēģeri, kīnieši u.tml., kad viņi tur savā strapā tikai pārojas. Tad iespējams (nez vai vispār kāds to ir pētījis) viņu pēcnācēji būtu veselīgāki, ja pārī ir nēģeris un baltais, piemēram.
Taču, ja runa ir par partneru skaitu kā tādu - tad veselīgāk ir viens partneris ar vienu gēnu fondu. Bērni nedzims tāpēc slimāki vai defektīvāki. Primitīvā aspektā tas būtu - mātīte izvēlas tēviņu pēc saviem iekšējiem ideāliem, un ir svarīgi, lai viņš ir vesels, labām fiziskām dotībām u.c. pēcnācēju dēļ. Ja pēkšņi pēcnācēju radīšanā piedalās vēl kāds ne tik ideāls gēns, kas nācis no ne tik ideāla partnera (kurš savulaik bijis izklaidei, nevis bērnu radīšanai) - diez vai to var uzskatīt par labu esam.
Bet kopumā, jā, šī teorija šķiet nav nekā zinātniski pierādīta. Un diez vai to var izdarīt, jo kā gan var pierādīt, ka sievietes bērnam ir kāds gēns no kāda cita, iepriekšējā partnera, nevis no vecvecākiem? Ar šķirnes kucēm ir vieglāk - tie kucēni viņai dzimst ar sķirnes defektiem.
Bet mans viedoklis, ka sieveitei (un arī vīrietim) tomēr ir visādā ziņā labāk, ja partneru skaits ir iespējami minimāls.
9
