sānsoļi?

Pati to neesmu darījusi, bet labi atceros,kā bērnībā tētis krāpa mammu un es ienīdu to sievieti, viņa mīļāko. Toreiz nosolījos, ka pati nekad nebūšu tāda un nevienai citai nezagšu draugu, puisi, vīru vai tēvu. Un re - dzīves ironija. Iemīlējos kādā, kas jau bija tēvs mazai meitenei un puisis citai sievietei. Un pieļāvu attiecības ar viņu, kaut gan labi apzinājos situāciju, tāpēc uzskatu, ka jā - mīlestībai šķēršļu nav. Ja tu kādu mīli - tu viņu nekrāpsi, bet ja iemīlēsi mīļāko - tad krāpsi, jo mīlēsi otro. īsti nezinu cik pareizi tas ir, tās ir vienkārši manas domas. :)

Nee, nekad. Esmu tikusies ar citu, bet tad jau skjirshanaas papiiri bija iesniegti un 100% skaidri zinaaju, ka lauliibu turpinaat negribu. Un uz taadaam lietaam skatos negatiivi. Ja bez saansoljiem nevar iztikt, tad lai meklee briivo attieciibu piekriteejus un beigaas nebuus neviens saapinaats.

Neesmu nevienu mīlējusi, bet ceru, ka nekrāpšu to, kuru mīlēšu :)

Nē,neesmu.Mīlu savu puisi,tāpēc nenāk prātā ko tādu darīt!

Ja nu ir tā, ka mīli abus - ar vienu esi kopā, bet gribētu būt arī ar otru..? Parasti jau ir tā, ja nezina ko grib, tad paliek pie sasistas siles... Neko pārsteidzīgu neesmu darījusi. Negribu nevienu sāpināt, negribu arī sevi sāpināt. Tikai esmu ļoti apjukusi.

Nevienu nenosodu. Ir paslīdējusi kāja, bet attiecības jau bija uz izjukšanas robežas, kaut kāds žēlums pret otru mani pie viņa turēja. Esmu bijusi arī tā maita, ar kuru krāpj, bet, lai arī sākumā man tas likās easy game, pēc tam sirdsapziņa mani nograuza gandrīz līdz nervu sabrukumam, tāpēc tām 3 reizēm turpinājums nesekoja, ja neskaita sarksti, kas gan bija nevainīga. Bet tas stāsts ar to nebeidzās un turpinās joprojām, jo tas vīrietis manai dzīvei ir kā lāsts, no kā nevar atkratīties. Laikam par sodu.

Rēķinies ar milzīgiem sirdsapziņas pārmetumiem, ja tev tāda, protams, ir. Ja nav... Nu, tā ir cita lieta.

Bet ko darīt, ja tiešām nav sirdsapziņas, ja krāp savu mīļoto?
Tā skaitās cietsirdība jeb kas?!

pagātnē ir nācies krāpt , diemžēl tikai tāpēc, ka gribēju uz visām pusēm izrauties, un nespēju pateikt nē :(
šausmīga sajūta, sirdsapziņa moka, gribas pateikt, bet bail... bet vienā no gadījumiem izrādījās ,ka pati arī tieku krāpta, tad vairs neskumu . pārējās reizes- beidzās kā beidzās, ar citiem vairs nekontaktējos vispār, citi labi paziņas ar kuriem var pārmīt vārdus :)

ieteikums- nedari to ko negribi lai dara tev.

diemžēl daži skeleti skapī stāv un nekad neatklāšu, tikai sāpinātu otru cilvēku, negribu sabojāt skaistu nākotni, dēļ pagātnes dusmās izstrādātām muļķībām, un par šiem nodarījumiem gan žēl, gan nav žēl.

Ja man nebūtu sirdsapziņa, tad dzīve iespējams būtu vieglāka (vismaz man). Bet es tomēr neesmu bez sirds.

Jā, tieši to sev atgādinu visu laiku - nedarīt otram to, ko negribu, lai nodara man. Es zinu, ja mans puisis mani krāptu, es būtu nelaimīga, dusmīga, aizvainota...

Esi drosmīga un patiesa - meliem ir īsas kājas. Esi patiesa pret sevi un savu partneri. Saproti, ko vēlies - nespēlējies ar cilvēkiem, tas tev atmaksāsies 4x kārši. ;)

Ja vēlies ko jaunu izbeidz veco, ja tomēr mīli esošo puisi un redzi ar viņu nākotni - piestrādā un piedomā pie esošajām attiecībām... ;)

Krāpšana ir ļoti ļoti cietsirdīga lieta, ko darīt... Tu gala rezultātā nodarīsi kādam pāri - sev, draugam, vai tam ar kuru krāpsi, vai pilnīgi visiem iesaistītajiem.

Padoomaajusi, pasapnjojusi esmu :D

Bet neesmu kraapusi un nedomaaju to dariit.

Ja abi kopā ir daudzus gadus un notiek sānsoļi, tad nevar viennozīmīgi teikt ka vainīgs ir sānsoļu veicējs. Ir situācjas kad otrs negrib ne ko mainīt ne uzlabot intīmajā dzīve, kura tobrīd ir švaka.
Ar jūtām viss ir O.K , bet īntīmā dzīvē vienam pietiek ar minimumu otram gribās 5x vairāk. Izrunāšanās, risinājumi neizdodās. Sānsoļi pierāda ka ABIEM ir problēmas.
Tas ir tā - ja mana siava iet pa kreisi tad vaina ir arī manī. p Varbūt par maz uzmanības, par maz tuvības, par maz seksa. Un ko es pats esmu darījis lai attiecības uzlabotu ? Protams, strādā, noguris u.t.t. Bet jāvar uzlabot, tā taču ir ģimene - visa pamats.

Nezinu kā jūs, bet es dzīvoju vienreiz un negribu visu savu mūžu ēst vienas un tās pašas kotletes! :D

Es dzīvoju ar principu - nedari to, ko negribi saņemt pretī! Easy.

Fiziski neesmu nekad nevienu krāpusi, bet iemīlējos savā tagadējā vīrietī (vīrā), kamēr biju kopā ar citu! Lai gan toreiz nekas vēl mums nebija ar tagadējo, bet bijušo pametu viņa dēļ.

P.S. nevienu dienu neesmu to nožēlojusi:)

Ja nu ir tā, ka mīli abus - ar vienu esi kopā, bet gribētu būt arī ar otru..? Parasti jau ir tā, ja nezina ko grib, tad paliek pie sasistas siles... Neko pārsteidzīgu neesmu darījusi. Negribu nevienu sāpināt, negribu arī sevi sāpināt. Tikai esmu ļoti apjukusi.

Trīs gadus atpakaļj biju iesaistījusies kādā neplānotā dēkā. Tikkos slepus ar vienu puisi, kurš man dāvāja to, kas 4gadu stabilās rutīnas pilnās attiecībās nebija - gādība, jautrība, izklaides, garas nakts sarunas, vizināšanās apkārt vnk baudot viens otra klātbūtni. Tā nu tas ilga 6mēnešus. Tajā laikā visu laiku apgalvoju, ka varam būt tikai draugi, jo mīlu savu puisi, nevēlos nedz šķirties nedz sāpināt viņu. Bet tad viss kaut kā nāca gaismā. Un beigu beigās paliku ar otro puisi. Tfu tfu tfu, vēljoprojām esam kopā :)

Kā saka - Ja mīli divus cilvēkus, tad izvēlies otro. Jo, ja patiesi mīlētu pirmo, tad neiemīlētu otro. :)

Neesmu krāpusi un nevēlos to darīt (vismaz pašreizējās attiecībās), jo nedomāju, ka ārpusē būtu kas tāds, ko nevaru saņemt no sava pašreizējā vīrieša. Padomājusi, protams, esmu un ir bijušas teorētiskas iespējas, bet nespētu reāli ķerties pie darbībām, jo zinu, ka šīs attiecības ar sānsoli arī beigtos un pakniebšanās ar kādu random čali noteikti nebūtu tā vērta.
Man vienkāršāk vienmēr ir šķitis atrast tādu vīrieti, kuru ir viegli mīlēt un cienīt, nevis lēkāt no vienas gultas otrā un melot.

Nē, jo mīlu un cienu savu vīru.